Arī man agrāk bija briesmīgi rīti ar steigu. Kaut vai pamodos 8.10, kad skolā bija jābūt 8.30, kā arī tajā laikā man obligāti bija jāizdomā, ko ģērbt, jāsaģērbjas, jāsakrāmē soma, jāpadzer stipra tēja, jāsatīra zobi, jāsaķemmējas un jānoskalo seja. Tāda cap ļap gāju, vienmēr kavēju. Ahh, cik nožēlojami.
Kad tiku Rīgā, lekcijas arī agri no rīta, taču jau mazliet uzlabojās situācija-sāku vairāk piedomāt pie tā, ko velku, dažreiz vakarā atradu drēbes, sagludināju, mēģināju nekavēt, lai arī līdz augstskolai kādas 40 minūtes ceļā. Vēlāk sāku pat mazliet mālēties. Bet tāpat rīti bija nekādi. Viskaut ko izmēģināju, lai pamostos agrāk, nekas nelīdzēja.
Pozitīvais tas, ka tāda nožēlojamo rītu agrākā cienītāja kļuvu par savu sapņu rītu cienītāju. Vajadzēja uzsākt kopdzīvi ar vīrieti, lai bez problēmām mostos 6 no rīta. Kā arī tam nebija īslaicīgs efekts.
Saņemies, Dominika, Tu to vari!