Kopdzīve

Pēc 4,5 gadiem. Dzīvojām 10 min gājiena attālumā viens no otra, turklāt tad es vēl mācijos vidusskolā un tad arī sākās augstskola - braukāšana no vienas pilsētas uz citu, kojas utt..( nebij izdevīgi dzīvot kopā) :)

pec 2 gadiem

Pēc 9 mēnešiem. Mūs šķīra vairāk kā 600km. Tā nu viesojos pie viņa nedēļas nogalēs, reizēm sanāca padzīvoties 1-3 nedēļas, līdz sapratām, ka nevēlamies dzīvot šķirti un ievācāmies kopā. :)

Pēc kāda mēneša viņš faktiski sāka dzīvot pie manis, jo tajā laikā biju ļoti aizņemta un satikties sanāca tikai pa nakti :)
Un pēc 4,5 mēnešiem no pirmā randiņa sākām dzīvot kopā oficiāli, bet to lēmumu pieņēmu apstākļu un apkārtējo cilvēku spiediena rezultātā. Tagad pēc gada sāku domāt, ka bija par ātru, jo joprojām neesmu pieradusi pie kopdzīves un nejūtos īsti savā ādā.

pēc 3 mēnešiem, tas tāpēc, ka jau 7 gadus viens otru bieži satikām, ciemojāmies, bet tas bija tikai tāds draugu statuss. Pēc attiecību uzsākšanas pagāja 3 mēneši, bet tas vairāk tāpēc, ka dzīvojām patālu viens no otra un bija grūti izbraukāt. Man patīk tā, kā ir tagad -KOPĀ :)

Super Vaboleen! :) :)

Vēl kopā nedzīvojam.
Braukā pie manis .

Mums rīt ir mēnesis, draugs piedāvāja pārvākties, jo esot bezjēdzīgi maksāt īres naudu par dzīvokli, ja tā pat nakšņoju pārsvarā pie viņa.

sheishel kā jums tas vispār tā izdevās, salipāt un nevārējāt atrauties?:D /

sophie varbūt tas nav īstais cilvēks ar kuru esi kopā, ja nejūties savā ādā?

Kurš no jums bija kopdzīves iniciators? Lasot rodas jautājumi :D

peec 3 satiksanaas reizeem:D

aptuveni plus mīnus pēc 7 mēnešu ilgas sarakstes un dažām tikšanās reizēm (dzīvojām katrs savā valstī) un pagāja vēl divi gadi un precējāmies.

pirmos 3 menesus bija vakara randini vina masina, nakamos 6 menesus vins pavadija gandriz katru nakti pie manis, istabina ko ireju. Tad 5 menesus ire 1-istabas dzivokliti, tuvu vina majai, tapec pa nakti vienmer palikam pie vina, smejamies jau ka simulejam kopdziivi un es maksaju 100ls par mantu noliktavu (savu dzivokliiti), tad mums abiem samazinaja algu un teicu, ka vajag savakties, tapec javed mantas pie vina, jo taa pat jau vienmer esmu pie vina, vins gan iebilda, ka negrib runat ar saviem vecakiem un ka jagaida kamer vins pabeigs skolu (jo jau bija akademisko panemis), bet es uzvareju un ievacos, vairak kaa gads pagaja no attiecibu sakuma. Pirmais 1,5 kopdzives ir grutakais posms man skiet, tagad jau esam nodzivojusi kopa 2,5 gadus un pedejais gads beidzot ir miera pilns un sajutas patikamas, kamer visu pienem un pierod, protams, pa vidu ir domas bijusas ka pa atru un vel nezkaa tas bijis, bet nu jau vairs arii to nav...ir labi

mums nebija gluzhi daudz randinji,vairaak gan romaans ,kura ietveros viikendos biju pie vinja. un tad ,kad izleemaam,ka buusim paaris,pagaaja 2,5 meeneshi un es ievaacos pie vinja. bijaam runaajushi,ka ir stulbi ,ka jaatvadaas sveetdienas vakaraa,un tad vienu dien es piezvaniiju,teicu,ka vairs nevaru iztureet savus maajas biedrus un esmu slima. vai nu vinjhs man peec paaris h atbrauc paklaj(tas bija 200 km no vinja maajaam) un es ievaacos pie vinja,vai arii es kraameeju somas un braucu atpkalaj uz latviju!
tad nu shis bija klaat un kopsh taas dienas arii dziivojam kopaa :)

pirms tam bruuteejaamies kaadus 8 meeneshus..pa viikendiem.

meitene_zemene, nuuu, nav tā, ka neesmu par to aizdomājusies, bet tik traki tomēr negribas domāt. Es slikti pielāgojos pārmaiņām un esmu ļoti vienpatīga, kā arī tas, ka viss tik strauji notika, turklāt vēl rozā briļļu perioda pašā vidū, kad absolūti pazaudēju sevi (jā, zinu, ka tas ir ļoti slikti :D )... nu, tur var būt visādas vainas. Bet es zinu, ka gribu būt kopā ar šo cilvēku, tā ka šobrīd strādāju pie tā, lai izkārtotu savu dzīvi un ieradumus tā, lai gan man ir ērti, gan arī mīļoto neaizvainotu.

Manā situācijā - vīrietim bija vai nu jāmeklē cita dzīves vieta, jo beidzās līgums, vai arī jāpārvācas pie manis. Tā kā faktiski tāpat visu laiku bijām kopā, likās loģiski, ka pārvāksies pie manis. Var teikt, ka iniciators bija viņš, bet galīgais lēmums bija mans.

Ja atkal nonāktu tajā pašā situācijā ar šodienas pieredzi, tad droši vien klausītu prātam, nevis sirdij, un teiktu, ka negribu vēl pavisam oficiāli dzīvot kopā. Pagaidītu, lai nokrīt rozā brilles, un skatītos, vai tad varam sadzīvot kopā. Un otrkārt, labāk tomēr, ja abi pārvācas kopā uz pavisam citu dzīvesvietu, nevis kāds ievācas pie otra. Jo, piemēram, man joprojām pasprūk "MANS" dzīvoklis. Bet tas viss ir ļoooooooti individuāli un atkarīgs no katra pāra. Šī ir tikai mana pieredze. :)

Kas tieši tevi baida kopdzīves jautājumā? Kādi ir lielākie mīnusi, tavuprāt?

lol

pēc mēneša:D

Man uzstādīja gandrīz ultimātu - kas tās par attiecībām, ja nedzīvojam kopā - es neesot gatava iet tālāk un neuztverot viņu nopietni. Pēc mēnešiem 4 laikam.

Mamma kādreiz mācīja - dzīvo atsevišķi, kamēr vien vari, jo kopā dzīvojot mazinās tās čubināšanās, uzmanības apliecinājumi, randiņu burvība utml., bet es uzskatu, ka tieši to rozā briļļu laikā kopā dzīvošana ir lietderīga - ātri "atkodīsi" visu, kas patīk, kas nepatīk, sapratīsi, ko spēj pieņemt, ko nē. Jo ātrāk cilvēki divatā risinās dažādas problēmsituācijas, jo ātrāk viens otru iepazīs.

Kā vienmēr esmu teikusi (un dažreiz pati darījusi) - visbiežāk "mīlam" ilūziju par otru cilvēku. Kopā dzīvošana to pārvērš citā kvalitātē. Pieņem vai nepieņem.

Mamzele, vispār sava patiesība tur varētu būt. Ja sāk dzīvot kopā rozā briļļu periodā, kamēr pat otra cilvēka nepatīkamie ieradumi un īpašības liekas sīkumi, tad pēc tam, kad sāc tos nepatīkamos ieradumus ievērot, liekas, ka tik daudz laika ieguldīts attiecībās un kopā būšanā, un gribas cīnīties un risināt problēmas. Ja tas viss sāktu nākt ārā, nedzīvojot kopā, tad varbūt būtu vieglāk iet katram savu ceļu, nevis pie attiecībām piestrādāt. Kas varbūt nemaz nebūtu labi, jo visās attiecībās tomēr ir jāiegulda laiks un darbs.
Nebiju par to aizdomājusies no šāda viedokļa. :)

mēs par šo runājām, jo viņa draugs sāk dzīvot kopā ar savu meiteni :)
izrādās, ka man ticis traki nopietnais puisis. no pilsētas, tāpēc nebija jāpārvācas uz kopmītnēm un nekāda iemesla atstāt vecāku ligzdu vēl nav bijis, tāpat cauru dienu darbā un mājās tikai guļ pa nakti. esot no sākuma aspirantūra jāpabeidz, pēc tam jāsāk krāt naudiņa, pēc tam pamatīgi jānoilgojas un jāsaņemas, jāatrod dzīvoklītis utt utt :D nu un arī es kamēr mācos citā valstī... viņam ir divi gadi laika, lai visu nokārtotu :p un nav arī ko sasteigt, pēc tam vairs tādas jaunības brīvības un ilgošanās un satikšanās prieka pa brīvdienām nebūs. būs gan citi prieki, bet visam savs laiks :)