Sveikas meitenes!
Ar mammu man ir labas attiecības un esam draudzenes. Bet ir problēma. Es esmu mammai vienīgā draudzene. Viņai nav tādu draudzeņu ar kurām kaut kur iziet - pa veikaliem, pastaigāties, kas atnāktu ciemos un ar ko uzsist klaču, vai arī pie kā aiziet ciemos.. Šķiet tās atkrita, kad aprecējās. Un tad nu viņas aizvietoju es. Kamēr dzīvoju pie vecākiem- nebij problēmu kopā doties kaut kur, papļāpāt utt. Bet tagad, kad nu jau 2 gadus nedzīvoju pie vecākiem... Mamma man katru dienu zvana un jautā - ko dari? Atnāksi? Aiziesim? Nē? Ar ko tik ļoti aizņemta? utt. Nu respektīvi- sākās pārmetumi, ka neeju ciemos pietiekami bieži, ka neizeju kaut kur, nepalīdzu pa māju/dārzu. Bet man ir pašai sava dzīve, un gribu nedaudz vaļas, nevis pārmetumus. Saprotu arī viņu, bet nu mani tas sāk kaitināt. Nevēlos atskaitīties ko un kad daru. Varbūt visu brīvdienu vēlos ar puisi pavadīt gultā un skatīties filmas, vai satikties ar draugiem. Protams, ejam ciemos un dodos arī palīdzēt pa dārzu, katru nedēļu vismaz 2 - 3 reizes tiekamies, bet nu tas, protams, nav tas pats, kā tad, kad dzīvoju pie vecākiem. Jā, un problēma ir tajā, ka dzīvoju 10 min gājiena attālumā no vecākiem.
Domāju, labs atrisinājums būtu ja mamma strādātu- tad nebūtu tik daudz laika par to visu domāt.. bet pašlaik ir kā ir.
Ko darīt? Kā ir jums?
23
