Neceru uz lieliem padomiem, jo neviens jau nepateiks priekšā, ko darīt, bet sirdi pakratīt un domas pašai sakārtot gribās gan.
Nodzīvojām kopā divus gadus, sākumā viss bija labi, skaisti. Bet jau ar saviem melnumiem, ko iemīlēšanās posmā laidu gar ausīm un īpaši nepievērsu uzmanību. Esmu no tām, kas mīl visa un visu - visu piedodu. Kad sākās pirmās nesaskaņas, protams, bija strīdi un asaras, bet vienmēr piedevu. Strīdējāmies par viņa dzeršanu, par to, ka nav mājās, par to, ka tusiņi un veči svarīgāki, varēja atļauties pret mani būt rupjš citu klātbūtnē utt. Visu piecietu, visu piedevu.
Protams, visam ir robežas, un kad man apkārtējie un ģimene sāka norādīt, ka tā īsti normāli nav, saņēmu dūšu un aizgāju.
Tad nu saprata, kas par lietu - un sākās mūsu mūžīgā kopā saiešana un atkal šķiršanās.Tagad ir sapratis, nožēlo, lūdz piedošanu, labojas, ir nomierinājies, izskrējies, grib ģimeni, bērnus. Es viņu JOPROJĀM, par spīti visam, mīlu, visu VARU piedot, bet... Kauns. Pašai no sevis, no citiem. No tā, ka ir publiski pazemojis, no tā, ka esmu lupata, no tā, ka sākumā viss būs labi, bet pēc tam - atkal pa vecam...
ko darīt, ja mīlu?
Sakost zobus, piedot, būt atkal kopā? Nocirst kā ar nazi, lai gan sirds saka, ka mīl taču?
807
