Tas, ko vēlos Jums teikt, ir sieviešu dzīves klasika. Viņš aizgāja pie citas. „Vaina nav Tevī, Tu pat esi labāka par viņu, sirdij nepavēlēsi, man nav klikšķa, bet Tu esi kolosāla!”
Mans stāsts iesākās internetā, portālā otrapuse.lv, tur biju pavadījusi dažus visai nelietderīgus mēnešus, atbildot uz bieži vien sev nemaz neinteresējošām vēstulēm. Savu anketu aizpildu parasti ar humora devu, esmu gatava jauniem iespaidiem, attiecībām un arī meklēju savu „klikšķi”. Kādu reizi, darbā, nakts maiņā, izlēmu novērsties no skatīšanās monitoros un pievērsos atkal savām medībām, izlēmu, ka jāķeras pašai vērsim pie ragiem un atradu, vīrietis visai izskatīgs, vecums 32, armija, Afganistāna, tas manī izraisīja interesi un nolēmu cept augšā pirmo muļķīgo domu, pajautājot, vai arī tagad viņš tur šobrīd atrodas. Atbildi saņēmu pēc dažām dienām, apstiprinošu un tad vēl vienu vēstuli, vai viņš man gadījumā nav par vecu, lai arī viņam patīkot mans humors, kas laikam laužas ārā no manas anketas, varu piebilst, ka tad man bija tikko palikuši 23 gadi. Vārds pa vārdam, tā viss sākās, garas vēstules, sarakstīšanās līdz agrai rīta stundai, smiekli, privātā dzīve, nākotnes sapņi, dvēseļu radinieki, līdz viņa atbraukšanai uz Latviju bija palicis mēnesis. Uzzināju, ka viņam Latvijā bijušas attiecības, kuras pajukušas, jo sieviete nekādīgi nav spējusi izšķirties no bijušā vīra, pirms došanās misijā viņi abi pašķīrās, vēlāk, kad viņš vēlējies atgriezties, viņa nav gribējusi, abi ik pa laikam sazinājušies, viņš izstāstīja par mani, ka viņu kāda gaida. Pats nosauca viņu par suni uz siena kaudzes, pašai nevajag un citiem nedod. Un jā, es tiešām jau gaidīju, es uzturēju viņam možu garu, vēlmi atgriezties, plānojām kopīgos randiņus, tikšanās reizes, pat viņa sagaidīšanas plāni ietilpa jau manā pārziņā, viss bija izplānots līdz sīkumiem. Man bija ik rīta sms, vakara zvani, viss kā pēc pulksteņa, tad spontānas, mīļas īsziņas, tā bija mana paradīze. Un tā diena tuvojās, kleita iepirkta, mašīna gatava, māja izspodrināta, supervakariņas praktiski jau pagatavotas, atlika tikai aizbraukt viņam pakaļ uz bāzi, lai pirmo reizi satiktu, kājas trīcēja, sirds dauzījās. Un tad es viņu ieraudzīju, mēs pavadījām kopīgus brīžus, viņam patika kā es gatavoju, mums bija daudz kā kopīga, nenoliegšu, arī lielisks sekss, omītes parasti saka, ka jāprot cept kotletes un, lai ar seksuālajām attiecībām viss ir kārtībā, tad vīrietis būs apmierināts, laikam tā tomēr nav taisnība. Mēs abi bijām mīļuma iemiesojumi, centos pielāgoties, nebija strīdu, viss bija skaisti, plānojām kopīgus Līgo, saņēmu no viņa solījumu atbraukt, lai svinētu kopā ar manu ģimeni. Tas bija ceturtdienas vakars, es biju slima un man bija jāpārceļas uz citu dzīvokli, kopš dienas, kad viņš aizbrauca, es cīnījos ar vēlmi doties pie viņa, tā nakts man bija gara, bezmiega pilna. Dienu pirms Līgo man bija uz jaunajām mājām jāpārved mantas, saņēmu sms, ka viņš pie manis uz Līgo nebūs, vēlāk zvans, ka, lai piedodu, viņa ir atgriezusies, viņi mīl viens otru, grib precēties. Tas viss notika ceturtdienas naktī, intuīcija laikam, es jutu, ka man bija tovakar jādodas pie viņa..
Tas, ka esmu izmisusi, ir maigi teikts, vienu dienu Tu cilvēku pazīsti, otrā dienā Tu nesaproti, kas ar viņu ir noticis, es braucu pie viņa, mums atkal viss bija lieliski, bet viņam neesot „klikšķa”, mums esot tikai kaisle, viņš grib nokārtot savu dzīvi un tāpēc izvēlās pārbaudītas vērtības, baidās, ka ar mani var nekas nesanākt. Vai viņš baidās no pazaudēta laika, no tā, ka tagad negribēšu bērnus? Es nezinu, mēģinu viņu saprast, bet man neizdodas, lasu Afganistānas vēstules, sms, atceros kopīgos brīžus un neko nesaprotu, es mēģinu sevi nevainot, jo visi jau saka, ka tā mēdz notikt, zinu, ka neesmu viņam vienaldzīga, manī vīd doma, ka ir vēl cerība, ka viņš sapratīs, ka viņa apmātība pāries... Tikai vēlējos zināt, kā Jūs tikāt tam pāri, esmu pārliecināta, ka līdzīgi stāsti ir katras sievietes dosjē, zinu, ka zāles pret salauztu sirdi nav, bet es vēlos atvieglot sāpes, lūdzu, iedodiet man kāds morfija devu ar pasākumiem, ko darīt, kā dzīvot tālāk, ja viss apkārt kliedz un atgādinu par viņu, smaržas, vietas, mašīnas, balsis, teksti, dziesmas, segas, spilveni, trauki, pat eži, galu galā arī darbs, esam attāli kolēģi, atgādina pilnīgi viss, kā lai dzīvo tālāk? Telefons deg rokās, bet es saņemos...