Likteņa ironija.

ja. patika man viens virietis. ta nu bija, ka zinaju tikai vardu. un te venu dienu-dr.lv ieraugu!

Man arī patika viens vīrietis, bet zinājām tikai pirmos vārdus, tomēr maģiskā veidā atrada :)

Iepazinos ar savu puisi (mums tagad ir pauzīte), kad biju kopā ar savu ex, ex mani iepazīstināja. Puisis man sāka rakstīt vēstules, glaimus es viņu atraidiju. Pēc mēneša tomēr piekritu satikties un mums bija kaisle, 8 mēnešus tikos, savu toreizējo puisi izšķīros pēc 4 mēnešiem, sanāk, ka brutāli viņu krāpu. Varbūt tas ir liktenis, pret esošajām attiecībām attiecos vieglāk, esam brīvdomātāji, esam mēģinājuši grupveida seksu, pāru maiņas, piesaistijām citu meiteni, tagad nornājām, ka vēlamies izbaudīt randiņus ar citiem pretējā dzimuma pārstāvjiem.

man atkal liekas,ka man liktenis bja devis ziimi,bet es to nesaskatiiju,bet tagad,kad salieku lietas kopaa...saprotu,ka vajadzeeja klausiit,pienjemt piedaavaajumu un iespeejams mans mazulis buutu ar mani..

bet ar viiru satikaamies liktenja pirksta vadiiti,par ko es ljoti priecaajos.taatad-bija lemts...kas zin,vai uz visiem laikiem vai nee,bet sapratusi esmu,ka dziive ir paarsteigumu pilna,un vienu dien taa iet uz augshu,naakamjaa uz leju..

es ticu liktenim,karmai un izrunaatiem vaardiem..domaam un vaardiem ir speeks..uzmanieties!

Tille-tu zini ,man taa ir bijis ar naudas lietaam...!Domu speekam ir milziigs speeks-arii intuiicijai!Manaa gadijumaa ,viss vareeja izveersties pilniigi savaadaak ,ja mans viirs buutu klusiijis manai intuiicijai par LatvijuTeicu -laiki mainiisies ,soreiz domaaju par iipasuma lietaam !Tas vilciens aizgaaja un viss iegroziijaas pilniigi citaas sliedees!Tomeer visu saliekot kopaa , esmu sapratusi,ka varbuut arii labi,ka Dievs mums ir devis tiesi tik ,cik vajag uz doto momentu!Sie ,apmeeram triis gadi ,ir tiesi tas posms,kad saaku runaat ar Cosmo meiteneem,posms,kad loti daudz esmu uzneemusi no jaunaam,bet loti interesantaam meiteneem!Es domaaju ,ka viss notiek ar domu-jaamaak sevi satureet kopaa arii gruutiibaas!Taa ir liela "dziives skola"!

Ticu likumsakarībām, nevis liktenim.

endžija
tev nu tiešām baigi labais stāsts, bet te laikam pierādās, ja ne viss kas kārots tiešām ir tas, kas vajadzīgs :)
un jā, neko jau mums nenoliek kā uz delnas, bet gan pašiem jāatrod tas īstais ceļš uz to ko vēlamies.

To, kas atgadījās ar mani, es drīzāk nosauktu par domu spēku...
Ar draudzeni sēdējām kafejnīcā un es viņai pateicu: "Kā es gribētu, lai tagad uzrodas kāds vīrietis, kas man "nones jumtu". Pagāja 15 min un es ieraudzīju viņu skatamies uz mani... Saskatījāmies un man pilnīgi viss ķermenis saļima. Nejutu ne rokas, ne kājas... Iepazināmies... Tas patiesi bija burvīgs stāsts. Tādi divi dvēseles radinieki saskatījās un satikās...

Arzemes satiku cilveku no Latvijas. no tas pasas pilsetas, esam macijusies taja pasa skola, vienos treninos skrejusi, bet nekad nebijam viens uz otru pat paskatijusies! tSkiet, ka liktenis tomer bija tas, kas mus sabidija kopa :)

super

Darbā ieraudziju pa Tv.
Ieskatijos.
Pēc 4 mēnešiem aptuveni, mana Labākā draudzene pateica, ka viņas puiša kolēģis ir interesējies par mani, esot kko runājuši un šis esot Teicis,(draudzenes draugs), ka meitenei ir viena draudzene, kura to un šito..
Rezultātā man uzrakstija šis puisis, kurš bija tieši tas, kuru redzēju pa Tv.(Ieskatijos un ''ipāsi pamaniju)
Es to uztveru kā domu spēku un likteņa pirkstu.
Esmu laimīga jau gadu kā kopā, kā arī dzī'vojam kopā. Un ar katru dienu aizvien vairāk pateicos kādam tur augšā :))!

ticu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.. un ticu tam, ka visi sapņi patiešām kādreiz piepildās. dažreiz pēc mēnešiem vai gadiem (un varbūt pat tad, kad jau šis sapnis ir izsapņots), bet piepidās.
man pašai vairākkārt ir bijušas tādas situācijas, kad jūtu "likteņa pirkstu". pēdējā no tām.. kādos 13/14 gados atpūtos jauniešu kompānijā, kas bija par mani 4-5 gadus vecāki, biju sīka, tāpēc, pašsaprotami tas, ka uz šiem kompānijas puišiem skatījos vairāk kā uz brāļiem, ne kā uz pretējo dzimumu, jo sapratu, ka manas izredzes ir apaļas 0 lielumā, lai arī viens no viņiem, šķiet, bija mana pirmā mīlestība, un būt kopā ar viņu būtu bijis mans kvēlākais sapnis..
gāja laiks, visi pieauga, nomainījās draugi, kompānijas.. pēc 6 gadiem atkal esmu šo puisi satikusi, aizejot dejot uz tautas deju kolektīvu.. tā vienkārši. patlaban mans toreizējais kvēlākais sapnis tiek izdzīvots :)

ir gan liktenis, gan liktenja ironija. kad ljoti gribi but ar kaadu kopaa tad nevar dazhaadu apstaaklju deelj tachu kad vairaak negribi tad ir iespeeja un ja veel to palaid garaam tad ir ljoti skumji jo atkal gribaas. taadas lietas diezgan biezhi notiekaas.

Par sevi gan neko nestāstīšu, bet varu pastāstīt piemēru iz dzīves kā notika kaimiņu paziņai. Gribi tici liktenim, gribi nē, bet ir tur kaut kas...
Nu jau gadus 4-5 atpakaļ paziņa kopā ar savu līgavaini nokļuva autoavārijā, viņš gāja bojā notikuma vietā. Vasarā viņi plānoja kāzas... traģiski. Neticami, bet fakts, ka viņa apprecējās pēc pusgada ar ļoti līdzīgu puisi viņas līgavainim...
Kam lemts notikt, tas notiks, kam ne, tam ne...
Joprojām šo atgadījumu atceros gan ar skumjām, gan prieka asarām.