Veiksme un skaudība

Tu pārāk daudz jauc kopā. Stāstīt par savām veiksmēm nenozīmē lielīšanos! Man neskauž sveši panākumi, zināšanas gan:) Ja draudzene stāsta, ka viņai veicas darbā/attiecībās, tad patiesi par to arī priecājos:)

No draudzenēm skaudību neesmu izjutusi un arī par viņām priecājos, nevis apskaužu.

Tad jau drīzāk no svešiem cilvēkiem var sagaidīt skaudību, utt.

Melotu, ja teiktu, ka nekad, nekad galvā neiešaujas doma "Kāpēc viņai ir tā, bet man nav", bet kopumā varu teikt, ka esmu tikusi no skaudības vaļā. Skaudība ļoti pazemina pašapziņu un liek domāt par to, kā man nav. Tā vietā es labāk domāju par to, ko un kā es gribu dabūt. Turklāt, kāpēc gan jāapskauž - ja kāds šajā pasaulē kaut ko var, tad to varu arī es :)

Man ir gadījies dzirdēt- tev gan veicas vai arī -nu ja, tev jau veicas.
Tas sāp, ja cilvēks, kurš tev ir draugs, tā pasaka un vēl ar tādu asu toni.
Bija viena draudzene, kura priecājās, ka es esmu izšķīrusies no puiša. Tas bija savtīgs prieks, jo viņa bija brīva. Manuprāt, tā īsti draugi gan nedara.
Es no sirds priecājos par visu labo, kas notiek ar man tuviem cilvēkiem. Par ko tad priecāties, ja ne saviem mīļajiem :)

Godígi sakot, es lielàko dalu labo lietu nestàstu, pat draudzenèm. Ípaši, ja, kà Tu saki, kàdai uz to brídi neiet kaut kas, es galígi nebùšu no tiem, kas zinos jaunumus par foršo víru, jauno darbu, celojumu vai tmldz. Kaut kà jūtos labàk un mierígàk tà, neprasàs ípaši dalíties ar laimi, man liekas tas ir jànosargà, ir tikai dazi cilvèki, no kuriem var just patiesu prieku, tàpat arí es pati patiesi priecàjos par nedaudziem... vispàr es drízàk pasùdzèšos , ka redz jàbrauc tur tai celojumà, bet man tacu tas un tas... blabla.. Sviests, ne? Vai pasniegšu kà joku, ar sarkasmu, pastàstíšu, kad jau pagàjis:)

Nu varbūt ne skaudība, bet tomēr tāda nedaudz neērta situācija... Piemēram, draudzeni nesen pameta draugs, bet es esmu priecīga par kādu jauku atgadījumu ar savu draugu, un tad nu šķiet, eh, labāk īpaši nemaz nestāstīt, jo viņai jau nu to vismazāk gribētos dzirdēt. Varbūt arī nē, un nekāda skaudībiņa viņai neparādītos, bet tomēr pašai kaut kā šķiet, ka tādā gadījumā labāk necensties bērt sāli brūcēs.

Vispar nevienam nestastu par to,vai esmu laimiga. Dalos ar to tikai ar savu draugu. Pat mammai neizraadu,ka esmu laimiga.Ja vina pajautaa,pasaku,ka jaa, viss ir ideali un esmu laimiga, bet ar taadu sejas izteiksmi it kaa kaads butu nomiris.

Nu jā, un tā nu sanāk, ka tās negatīvās lietas citi labprātāk uztver... īsti pareizi jau nešķiet, ka prieks jāslāpē, jo nenovērtēs, nesapratīs, bet bēdu gan tik tā vien gaida uzklausīt...

Ar to stāstīšanu vai nestāstīšanu citiem ir pavisam vienkārši - rūpīgi jāizvērtē savus draugus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mana draudzene par mani priecājas, tāpat kā es esmu iemācījusies priecāties par viņu. Parastiem paziņām, kolēģiem un citiem cilvēkiem neko par sevi vispār nestāstu.

Nē, neskauž, negrauž,utt. Tādēļ jau tās ir manas labākās draudzenes, mēs viena par otru zinām ne tikai to labo, bet arī to, ar ko nav palaimējies, kas nav izdevies, kas noticis,utt. , tādēļ es tikai un vienīgi priecājos par viņu veiksmēm un panākumiem. :)

Ir cilvēki, kuriem tiešām ir iekšā tas skaudības dīglis un mēdz pateikt iz sērijas "tev jau veicas vai tev jau forši, vari čillot..." ar tādu intonāciju, ka nav jūtams, ka priecājas. Citreiz tiešām to jūtu, ka labāk nebūtu teikusi, nebūtu minējusi, jo beigās jūtos bez maz vai vainīga, ka otrai tā nav, un tad nevis apspried, kas un kā, bet nākas žēlot otru "nu nekas, gan viss būs labi...".
Man pašai ir pretēji, es vispār nekad nesalīdzinu savu dzīvi, pieredzi ar citu cilvēku dzīvēm, jo ikviens cilvēks veido savu dzīvi savādāk. Ikvienam ir savādāka pagātne, kura ietekmējusi, katram ir sava pieredze, savi uzskati, savas kļūdas un savi mērķi. Ja draudzene bija ceļojumā, kurā nebiju es, vienmēr bildes skatos ar prieku, komentēju, vērtēju, man ir neviltots prieks. Un, ja man gribās arī tur nokļūt, tad es nevis sūdzos, bet gan sāku iztaujāt konkrēti par to, kurā viesnīcā dzīvoja, kāds tur transports, kā ar ēdienu utt.

Meitene ar kristāla kurpīti - tur tā lieta, ka ir gadījies dzirdēt tādā nelāgā tonī - tev jau veicas... tā it kā man būtu jājūtas neērti par to, ka viss ir labi, bet citam nē. Tāpēc man pašai arī patīk izrādīt citiem prieku par viņu veiksmēm, jo arī, kā kari saka, kaut kā muļķīgi sanāk, ja jāpārveido viss mazliet tā, lai būtu arī kāda negatīvāka pieskaņa, lai it kā neskaustu citiem...

un not_for_sale - smieklīgi, varu iztēloties, cik amizanti izskatās :D

Piekrītu Spotorno - jo man tiešām ir nācies saskarties ar to, ka it kā labi draugi, bet tomēr reaģē uz maniem pozitīvajiem notikumiem tā, ka jājūtas vainīgai un jāžēlo otrs.
Es arī priecājos par citiem, un šķiet, ka tie, kam kopumā viss iet labi, arī vairāk spēj neapskaust citus un papriecāties līdzi. Galīgi nepatīk tas neapmierinātības un sūdzēšanās kults. Bija viena meitene, ar kuru likās, ka labāka draudzība ir tad, kad vairāk sūdzos un čīkstu, nekā priecājos. Kaut kā gadās tie skaudīgie cilvēki ceļā...

Es daudz esmu maacijusies no savas Vaacijas tantes-pirmais ko vina teica-nekad nerunaa par naudas truukumu...Tas nevienam nepatiks!Es censos nekad nestaastiit slikto. Esmu ieveerojusi ,ka cilvekiem nepatiik ,ka staasta negatiivas lietas!Katrs ir paarnemts ar savaam likstaam un veel dzirdeet no otra-liela bagaaza!Es soreiz domaju -darbaa ,koleegiem ...!
Man ir taa-ja redzu ,ka kaadai sievietei iet loti labi,viss veicas-naudas lietaas ,attieciibaas-es meeginu maaciities,meeginu saprast,kur atsleega?Tas nav taa, ka veelos pa visu cenu paarspeet,bet tas noteikti naak par labu!Es laikam piederu pie taam sievieteem ,kura vairaak daliisies ar labo ,ne slikto!Man laikam ir paveicies ar dziives vietu-te nav taads skaudiigums raksturiigs...!

Ir tikai viens cilvēks, kurš prot priecāties par manām veiksmēm un labām lietām tik pat nesavtīgi kā es par citu.
Nekad nav bijusi draudzene, no kuras nesaņemtu skaudību, tādēļ ļoti uzmanos, kam ko stāstu un ceru, ka kādreiz atradīšu vismaz vienu patiesu draudzeni, kura pratīs bez skaudības priecāties.
Citus neapskaužu, varu teikt pavisam ar tīru sirdi, ka esmu tikai priecājusies par citu cilvēku veiksmēm un paslavēju ar labu domu, lai veicas arī turpmāk, neapskaužu cilvēkus un ja kādreiz pasaku, `kaut tev kaut kas notiktu` tad tikai un vienīgi jokojoties, nevēlu citiem sliktu, ar smiekliem.
Maz tādu jauku cilvēku, varu nosaukt tikai vienu, kurš prātā stāv un prot pasmaidīt par kāda veiksmi. Riebīga sabiedrība bieži, nezini, kam uzticēties un kurš raida sliktas domas.

+ kari

Zini, kā ir ar tām draudzenēm... Kā lai pasaka, draudzība ir laba lieta, bet sava laime ir ļoti jāsargā. Skatos apkārt, kā daudzām manām draudzenēm viss jūk un brūk, un ziniet... Negribas kontaktēties ar tādiem cilvēkiem. Jā, jā, zinu, ka visiem var būt tādi brīži, bet es no sava melnā loka esmu beidzot izkārpījusies un man negribas tādus cilvēkus sev apkārt...

Bet nē, savus draugus neapskaužu nekad. Es ar saviem draugiem lepojos, un ja viņiem kaut kur iet labāk, tad es mācos un gūstu pieredzi skatoties uz viņu veiksmēm.
Vai es esmu kādu apskaudusi? Hmm, droši vien ir gadījies, bet tā bija balta skaudība, kas parasti ir saistīta ar cilvēka raksturu. Piemēram, reizēm ar skaudību skatos uz tiem cilvēkiem, kuri ir ļoti mērķtiecīgi, iet pretī mērķim un dara to, ko viņi grib. Es paskatos un pamācos. Nekad manī nav bijusi tumša, negatīva skaudība, kad nodomāju "kaut viņam vairs neveiktos".
Ļoti žēl, ja draudzenēm neko nevar izstāstīt. Man tas tiešām šķiet skumji, jo man tādus draugus nevajag. Ja es nevarētu draudzenei pastāstīt par savām veiksmēm, tad kādēļ man vispār viņa ir vajadzīga? Es stāstu visu, gan labo, gan slikto. Tas vai nu viņu sapurinās un arī sāks domāt, kā pašai sasniegt kaut ko vairāk, vai papriecāsies par mani.

Kāpēc nestāstīt? Es stāstu labās lietas, visiem kas jautā. Drīzāk negatīvo paturu pie sevis.
Cilveki sarunas laikā uztver pozitīvo informāciju, un sūta to tālāk. sajūtas labāk gan paši stāstītāji, gan klausītāji.
Noskaušanām vispār neticu, jo uzskatu, ka tā ir tāda atruna, lai attaisnotu to, ka ne vienmēr viss rit kā pa diedziņu...

Reiz es draudzenei pastāstiju, uz cik skaistu vietu biju devusies kopā ar savu draugu.
Viņa to attiecīgi savam draugam pārvērta ka es lielos.
Tikai tapēc, ka viņa uz šo vietu nevar doties, viņa pavētta to tā. Tapēc no pieredzes, vairs nekad nestāstu neko par labām lietām kas notiek manā dzīvē.

Pat, ja es kādai izstāstītu visu, tāpat neticētu un domātu, ka tās ir manas fantāzijas un iedomas par perfektu dzīvi. ;)


Aptuveni gadus 5-6 man ir draudzība ar vienu meiteni. Un šai meiteni konkrēti neiet visu laiku, pie tam nevis atseviķās sfērās, bet dzīvē in general. Pēdējā gada laikā vairs tik bieži nekontaktējos ar viņu, nu kāda jēga.