Jau pagājuši kā 6 mēneši, kopš esmu brīva. Kā laiks skrien; esmu brīva uz pilnu klapi, laimīga, dzīve uzņēmusi tādus pagriezienus, ka uh :)
Un tomēr, pēdējā laikā diezgan bieži pieķeru sevi pie domas, ka tomēr tik ļoti trūkst tās saiknes, mīļuma un kopējo interešu, kas man bija ar iepriekšējo draugu. Bet varbūt tas tāpēc, ka ik pāris dienas sanāk ar viņu nedaudz komunicēt; arī viņš nesen atzina, ka diezgan bieži iedomājas par mums un ka viņam patiesībā trūkstu. Bet neko vairāk lietas labā gan viņš nedara.
Varbūt tāpēc, ka vienā valstī abi atradīsimies tikai pēc kādiem 3 mēnešiem. Nezinu.
Ko domājat jūs: ja attālumam izdevies izšķirt attiecības, vai tā ir zīme, ka tās ilgā laika posmā tāpat neizdotos? Vai arī attālums tomēr ir izņēmums un abpusēju jūtu gadījumā tomēr ir vērts mēģināt atkal?
Nezinu, šobrīd pat necenšos domāt, vai vēlētos nākotnē ar viņu atkal būt kopā. Cenšos, cik spēka tikt viņam pāri un tad jau redzēs.
59
