Runasana.

Es esmu runātīga, ja man ir labs garastāvoklis. Visu laiku runāt nespēju, dažreiz vajag arī paklusēt. ;) Neuzskatu to par traģiku, ja arī mājās katrs nodarbojas ar savām lietām un nerunā kādu laiku.

Īstenībā darbdienās, atbraucot no darba, nerunājam gandrīz nemaz. Es darbojos pa virtuvi vai sēžu pie sava kompja, viņš pie sava. Mazliet pārrunājam, kas pa dienu noticis un kas nākamajā dienā plānots, tas arī viss. Man šķiet, vīriešiem tieši patīk, ja pēc darba viņus nenomoka ar sarunām un ļauj atpūsties. Tā kā es pēc dabas vispār esmu vienpate un maz runāju, tad nav problēmu :D

Ir gandrīz vienmēr, ko runāt, bet citreiz apnīk jau. :D
Man vīrs ir tāds,kurš sabiedrībā tik pat kā nerunā, izliekas tāds klusais, bet tad mājās muti aizvērt nevar. Pļurkst un pļurkst! :D

Nu mums vienmēr ir par ko runāt. Vispār mēs esam tādā ziņā ļoti saderīgi, jo man vairāk patīk uzklausīt, bet draugam tieši runāt:)

Es arī daudz runāju, kad esmu labā noskaņojumā. Ir lietas, ko pasaku vairākkārtīgi.. :D
Manējais jau pie tā ir pieradis..

Un viņš ir mans klausītājs, bet kad sāk runāt viņš, man vairs nav ko teikt.. :D

Esmu diezgan runātīga, bet manam puisim atkal labāk patīk klausīties. Taču,kad viņš citreiz sāk runāt (tas ir stabili 1x dienā - no rīta vai vakarā (naktī)),tad viņu vairs nevar apklusināt :D

Manējais ir no klusētājiem, un paldies dievam, ja vēl tarkšķētu bez mitas, mājās strauji augtu pannu un mīklas ruļļu patērinš! :D

Jo tad kad viņš ver muti vaļā, tad es nezinu, es esmu gar zemi, tur katra frāze ir īsta pērle! :D

Protams, ka visu laiku ir par ko runāt... man gan grūti iedomāties tādu situāciju, lai man nebūtu par ko runāt. :D

Ak,es nespēju iedomāties,kā VISU laiku var par kaut ko runat nonstopā? :D
Katra ziņā mūsu mājās tā nav,es arī varu stundu pie filmas,kamņr draugs pa PC un pat neizdvest ne skanu un nejūtos ne par gramu sliktāka. :D

Mēs maz runājam, darba dienās it sevišķi, jo es atnāku no darba un gribas, lai visi liek mieru. Man vispār nepatīk runāt /ne ar vienu/ :D

Kā kuru vakaru citreiz runājam daudz un par visu ko pārspriežam, kas un kā. Parunājam par darba lietām, gan par to, kas noticis Latvijā, vai vienkārši par ikdienu, dažreiz padiskutējam, skatamies smieklīgu kaut ko, arī tad var padiskutēt par redzēto. Bet es runāju daudz vairāk kā mans draugs.

Tā, kā pēc dabas esmu pļāpa, tad pļāpāju daudz. Kaut vai abi sēžam katrs pie sava kompja un darām kaut ko, nav tā bijis, ka neko nepasakām. Kaut vai kāds izšplauj komentāru par izlasīto internetā vai dzirdēto/redzēto TV... runāt vienmēr ir par ko!

Man tieši pēc darba mājās uznāk runātīgais :D Bija taču tā teorija/pētījums/vvz kas, ka sievietes dienā pasakot pat 7000 vārdus :D Iepriekš man likās, ka nav tā, bet esmu novērojusi, ka nereti tiešām vakaros varbūt par daudz runāju Bet, pag. nedēļā dzirdēju sarunu starp vīrieti un sievieti (drīzāk sievietes monologu) autobusā un sapratu, ka man līdz tam trakākajam variantam vēl tāāālu :D

vīriešiem jau nemaz nepatīk, ka runā visādu figņu ''awwww, paskaties, re ku Breds Pits izšķīries/apprecējies'' uttt.
Ja ir, ko runāt, runājam. bet ne par to, kas ir pašsaprotami un acīm redzams.

Man patik ieklausīties un esmu laba klausītāja, draugs gan runātājs- ta nu dzīvojam un nesūdzamies.

Mums vienmēr ir par ko runāt. es esmu pļāpīgā, bet puisi virāk klusētājs, tad n es aizpildu tukšumu viņa vietā :D
protams,klusēju,kad ir jāklusē, bet ja nav..tad runājamies..

Vispār jau manējais paralēli runāšanai dzied kaut ko- da jebko :D Tapēc mums tada foršā runāšana sanāk.

Runāt par ko ir, bet vai es to daru, tas ir cits jautājums. Es daudz muldu bezsakarā, visādas tizlības, bet draugs biežāk par tēmu runā vai domā man tizlas iesaukas! :D

Es, piemērma, kkā dīvaini jūtos, ja abi ir vienā istabā, bet nerunā.