Grāmatas.

Pusaudžu gados man arī bija topā narkotiku tēmas - zoostacija, kaifs utt. Un tad vēl bija grāmatu sērija pusaudžiem, neatceros, vairs, kā sauca, un nosaukumus arī ne. tikai to, ka lielākoties vācu autores bija :D Vēlāk sākās P. Koelju, no kura ātri izārstējos un K. Vonnegūts. Patika Dens Brauns.
Tagad tas ir attīstījies par vai nu populārzinātniskās literatūras lasīšanu "inteliģences kačāšanai" vai sadistiski kriminālromāni, kuros galvenokārt līdzi jājūt antivaronom.

Bērnībā rūpīgi izstudēju tēta un kaimiņonkuļa zemskapja erotisko žurnālu krājumus, pēcāk izbūros cauri Dekameronam un Lēdijas Čaterlejas mīļākajam. Uz mirkli pievērsos arī lubu literatūrai, taču tā nesniedza kāroto - va vellos, pat tajās grāmatās, kuru anotācijas solīja "kaisles pilnus attiecību līkločus", "izteikti erotizētu sižetisko līniju" vai "pārsteidzoši atklātu valodu", atradu vien neveiklus laizīošanās aprakstus. Erotikai nu esmu atmetusi ar roku, lasu Sokrātu, Šopenhaueru un Nīči, atelpas mirkļos veldzējoties ar Brodska pantiem.

peleece, forši par tiem mītiem. Tātad, nebiju tāda vienīgā. :D
Viktoru Igo lasīju 15 gadu vecumā, tolaik "Cilvēks, kas smejas" bija mana mīļākā grāmata, droši vien šobrīd arī pieskaitu pie favorītēm.


Es pirms pievērsos normālai literatūrai aptuveni 12-13 gadu vecumā lasīju visādus sieviešu romānus lielos daudzumos. :D It kā jau tur aprakstītās tēmas un problēmas nebija aktuālas, bet šķita interesanti tāpat. Šobrīd, gan vairs neko tādu nevarētu lasīt. Kaut kad pirms gada mēģināju vasarā, tieši tādai kā "atslodzei", bet nu likās tādi murgi, ka vājprāts. Tad jau labāk atslodzei palasu Stīvenu Kingu.
Nīčes "Antikristu" es pirmo reizi izlasīju arī 14 vai 15 gadu vecumā.

Samaara, tā "Vīenīgā" - kāds viņai sižets?...Nevaru atcerēties

Kad biju maza, mīļas bija visi Sprīdīši, tos katru mamma pirka un tad bija baigi aizrautīgi lasīt līdz kādai 11. grāmatai. Ļoti vēl patika grāmatas par Lācīti "Lācīša veikals" un laikam "Lācītis dodas pasaulē", "Mazā raganiņa", pasakas dažādas, Ē, Kestnera grāmatas un "Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi". 'Burbuļmāte" un spoku stāstiņi arī bija ļoti izklaidējoši. Pēc tam ļoti maz lasīju, atsāku tā lasīt ar interesi tikai kādu gadu atpakaļ.
Hariju Poteru nemaz neesmu lasījusi, nekad nav saistījis.