Ņemot vērā to, ka esmu uzsākusi nopietnas sievietes dzīvi, tobiš, pievērusies vienam lieliskam vīrietim un savu „gandrīz precētās sievas” statusu mainīt nedomāju, varu atļauties te publiski papļerkstēt par to, kā man ir gājis. Manā dzīvē ir bijušas dažādas attiecības. Gan ar blondu metālistu, gan prātā sačakarēto alkoholiķi, toreizējo medicīnas studentu no Rīgas, gan pretīga rakstura vientuļnieku no Ventspils, gan metālistu ar dzejnieka dvēseli no Rīgas, gan brunču mednieku no Jēkabpils un nomocītu, periodiskas depresijas pārņemtu un „līdz nāve mūs šķirs” mīlestības meklētāju no galvaspilsētas. Protams, ar mostly vīriešiem likās, ka lieliskākas „attiecības” nevar būt – pret tevi vienmēr cenšas izturēties jauki, ik pa brīdim paslavē un liek justies labi, taču pa kuru laiku daļa vīriešu kļuva par naiviem un cerību pilniem jēriņiem? Pēc pāris mēnešu satikšanās viņi visi ņēma un atzīnās man mīlestībā. Nu kas tas par sū*u?! Un tiklīdz partneros parādījās kāda nepatīkama iezīme – neatbildēju un aizmirsu. Tik vienkārši. Next! Nobeigumā es vēlējos pateikt to, ka mana komentāra dominējošajam sarkasmam un daudzajiem pārspīlējumiem ir tikai manipulatīvs nolūks, un es ar šo visu maziņo savas dzīves iztirzājumu gribēju pateikt? Ja nav, tad nav. Gaidi savu īsto. Jo, papētot manu statistiku, iespēja ir apmēram 1:10 (un iespējams, ka tas nav ļaunākais variants, bet varbūt vienkārši mana karma is a bitch, un man ellē ratā neveicas), ka atradīsi savu īsto!!!
965
