Es esmu konkrēti ku-kū! Samīlējusies svešiniekā! :D
Tātad mans stāsts ir šāds, regulāri braukāju ar vilcienu uz skolu. Un te pēkšņi, vienurīt man acīs iekrīt VIŅŠ. Kājas saļima, sirds apmeta kūleni un rokas sāka trīcēt. Saskatījāmies, sasmaidījāmies un es gandrīz noģību. Un viss. Taču es viņu pēc tam vēl esmu vairākkārt redzējusi. Un scenārijs vienmēr - viens un tas pats. Pēc kādas 5. neveiklās reizes nosolījos sev, ka nākošreiz, kad viņu redzēšu, iešu klāt un uzsākšu sarunu. Un šorīt bija tā liktenīgā "nākošā" reize. Un ko es? Es kā duračka, pāris kautrus skatus uzmetu un uzreiz novērsos. Un pat tad, kad viņš nostājās man blakus, neviļus muguru pagriezu, lai viņš manu pārmulsušo seju neredz. Un stulbi. Tā arī aizgājām katrs savā virzienā.
Un ir sajūta, ka vairs neredzēsiemies, jo pat nezinot viņa vārdu, zinu, ka mums abiem šis studiju gads ir beidzies. Un tas man liek panikot, jo es ļoti velētos pazīt šo cilvēku.
Kā jums šķiet - vai kaut kas tāds strādātu un vai tas nebūtu muļķīgi? :D
http://www.nygirlofmydreams.com/
Vai pašas kādreiz esat uzrunājušas kādu sab. transportā/ uz ielas vai kur citur?
3296
