Sveikas!
Tāda neliela problēma. Nav tā,ka par to ļoti domāju vai kā ! Bet nu jau kādu laiciņu, precīzāk,gandrīz vairāk par gadu... regulāri uznāk tādas domas, ka man te vairs nav ko darīt. Var uznākt jebkurā mirklī,protams, sliktajos periodos vairāk. Eju pa ielu un domāju... a kā būtu, ja mani notriektu mašīna? Nu, kas tad būtu? Nekādu emociju par to, pēdējā laikā pat sāku vēlēties. Ne jau notriekšanu, bet vispār. Prom. Kaut gan jau skolas laikā atceros situācijas, sēžot uz balkona, domas -kā būtu, ja pārkristu pāri un miers?
Ārēji izskatās, ka man viss ir kārtībā, pašai arī tā liekas visu laiku,bet tad atkal uznāk . Ir ģimene, draugi, izglītība, darbs, kurš patīk. Es pati sevi uzskatu par stipru cilvēku,un ir sajūta, ka šīs domas nav manas... tagad es sēžu un esmu nomierinājusies un vairs tā nedomāju, bet vēl no rīta man tiešām gribējās nomirt. TAGAD mani tas biedē, jo tādas emocijas.. Nesen vēl uzzināju, ka manā dzimtā no mātes puses jau vairākās paaudzēs ir bijuši pašnāvnieki, neskaitot to, ka pirms vairākiem gadiem kādā skaistā vasaras vakarā ņēma un pakārās vectēvs. Tas ir kaut kāds pašiznīcināšanās gēns,vai? Es nevēlos to, manī noris iekšēja cīņa, ko es pagaidām spēju kontrolēt, jo manā dzīvē viss ir kārtībā. Bet ko tad, ja kāds notikums izsitīs no mana līdzsvara, man bail pat domāt.
P.S. Šis nav uzmanības pievēršanas mēģinājums, bet tiešām gribu dzirdēt (lasīt) viedokļus. Varbūt kāda no jums ir saskārusies ar ko līdzīgu - pati vai rados/paziņu lokā? Man gribējās vienkārši izteikties, izlikt savu sāpi, jo nevienam citam to neesmu teikusi, esmu smaidīga un pozitīva optimiste.