Varbūt stulba problēma un tā, varbūt vispār problēmas nav, bet brīvdienās svinēju dzimšanas dienu, savu pilngadību. Noīrēju telpu, uzklāju bagātīgu galdu, daudz dzeramā, un ielūdzu it kā savus draugus. It kā viss ok, bet, kur problēma? Es, mani vecāki tiešām izmeta daudz naudas (vismaz mūsu ģimenei tas ir padaudz), arī pastrādāt sanāca - ēdiens, visa sagatavošana, bet es pat nezināju, ka mani draugi ir tik skopi. Neskaitot manus radiniekus (māsīcu utt), manu puisi un vēl vienu čali, kas visam klāt vēl interesanta dzēriena pudeli uzdāvināja, pārējie viesi man dāvanai iztērēja apmēram 3ls, un viss būtu labi, ja daļa no viņiem neuzdāvinātu tādu dāvanu, kuras dēļ man it kā vajadzētu izmest 4x vairāk naudas (kopējā summa dāvanai varbūt 12ls no apmēram 7 cilvēkiem). Labi, viss varbūt būtu kārtībā, ja visi puiši (izņemot manu), neapsēstos savā barā un nerunātu par savām puišu lietām. Būtībā, ja es aizietu prom, nez vai kāds no viņiem pamanītu. Kaut kādas spēlēs spēlēt arī neviens īpaši no viņiem negribēja. Tāda sajūta, ka atnāca vienkārši "uz haļavu" piedzerties. It kā vecāki par mani, bet tāds bērnu bars, ka tik pierīties, sadarīt muļķības, kaut kur pievemt. Es nesaprotu, vai tiešām kaut vai tie paši 5ls aploksnē uzdāvināt ir par daudz?? Es esmu mantkārīga? Varbūt te nav nekādas problēmas, bet sirsniņa sāp, un atceros to dienu ar nepatiku.
Laikam jau aizmirsu pierunāt, ka ciemiņi (ne visi), bet puse, ieradās ar stundas nokavēšanos. Tajā skaitā arī mans puisis (pusstundu nokavēja).
Kas notiek ar mūsu sabiedrību? Kur kaut kāda pieklājība - tas pats ierasties laikā, un iesaistīties sarunās ar visiem, nevis tikai savā starpā. Es pati it kā nesēdēju vienā vietā, negaidīju, kad pie manis pienāks, pati gāju klāt tam baram, bet neviens to īpaši nepamanīja, turpināja apspriest to, ko apspriež katru reizi, kad dzer.
Pēc savas dzimšanas dienas vairs negribās neko rīkot, negribās vairs īpaši kontaktēties un pavadīt laiku.. Bēdīgi.
1965
