uztraukums pirms publiskās runas

Es atkal 12 gadu vecumā piedzīvoju spēcīgu emocionālu triecienu, kā rezultātā tai pat vakarā nevarēju paelpot, sākas panika, bailes nomirt, vecāki izsauca ātros, tad tik sākās..

Meitenes, silti iesaku saudzēt sevi, mīlēt sevi, necensties būt vislabākajām par katru cenu, ar mēru strādāt ar mēru atpūsties, sportot, ēst veselīgi, būt harmonijā ar sevi un neķert kreņķi par lietām, ko nevarat ietekmēt - tas viss Jums palīdzēs izvirīties no VD saasinājumiem!

Jo VD pamatīgi sabojā dzīves kvalitāti. Man ir bijuši brīži (kas ilgst mēnešiem), kad no istabas nevaru iziet, jo ir slikti, bail, panika un ātrie pēc kāda laika vnk atsakās braukt!

mīļās meitenes, dzīvot ilgstošā stresā ir neprāts! varbūt tomēr jāmeklē kāds speciālists?

pasaka, nesamierinies ar savu slimību!

zili-rudzi, man nav palīdzējuši ne 3 dažādi psihoterapeiti, ne homeopātija, ne akupunktūra, ne 5 dažādi antidepresanti, ne dziednieki....un visi dakteri saka vienu - no šitā nevar tikt vaļā pavisam - uzlabot stāvokli ar medikamentiem var, samazināt simptomus var, bet tas arī viss.
Atliek samierināties un iemīlēt sevi tādu,kā ir :)

pasaka, es ceru, ka neuztversi šo jautājumu kā nekorektu, es jautāju personisku iemeslu dēļ, un par šo slimību zinu tikai virspusēji (cik nu ir lasīts), tādēļ gribu zināt no cilvēka, kurš pats ar to slimo. Tas, ko tu minēji par "kad no istabas nevaru iziet, jo ir slikti, bail, panika", vai šīm sajūtām tavā prātā arī ir kāds iemesls, cēlonis, vai arī tikai fizisks stāvoklis?

pasaka, es katrā ziņā nesamierinātos. dažreiz pietiek ar kaut ko pavisam niecīgu, kā piemēram, kalcija trūkums organismā.

vienrz,
Šīm sajūtām nav adekvāta pamatojuma, tas ir tikai fizisks un emocionāls stāvoklis. Pamatā ir nepatīkamas fiziskas sajūtas (skrien sirds, nevar paelpot, griežas galva, ģīpšanas sajūta, krampji, liekas, ka nejūti rokas/kājas utt) + šaušalīgas bailes/panika/trauksme, ka kaut kas slikts notiks, nomirs vai sajuks prātā. Bet labā ziņa ir tā, ka no šitā nevar nomirt :)

Protams,visi praktizējošie ārsti ir apmeklēti, analīzes super - nu viens riktīgi veselīgs cilvēks esmu, bet tikai galviņu kaut kā neizdodas savest kārtībā...

no šitā nomirt nevar, bet var tīri labi saiet sviestā :( man bailes, ka vecumdienās (labākajā gadījumā) rīšu nervu zāles vai ārstēšos tvaika ielā

cukurvāvere, cik Tev gadu?
Neva, arr arī sajukt prātā, jo veģetatīvā sistēma par to neatbild.
Uz vecumu šī kaite sāk izzust vai samazināties!

22

Es uztraukties sāku tikai tajā mirklī, kad jāpiecelas un jāiet priekšā. Līdz tam esmu diezgan mierīga, neko neatkārtoju, bet vnk domāju par patīkamām lietām. Man palIdz tas variants, ka es sev māku iestāstīt visādas lietas, un tā nu es sev parasti iestāstu, ka man vienalga. :D Nekad nav bijis tā, ka izejot priekšā, nezinu ko teikt un klusēju. Man vislabāk patīk runāt tad, ja es tajā brīdī jūtu, ka mana balss smuki izklausās, tad es varu runāt visu, un vēl mazliet un būt vnk stāvā sajūsmā par sevi. :D Man parasti ir ļoti skaļa balss un ātrs runāšanas temps.

Atceros, ka vidusskolā daudz praktizēju sasmīdināšanas metodi, lai atraisītu vērtētājus, bet tad secināju, ka visi tieši uzmanīgi klausās,lai dzirdētu kārtējo manu šedevru. :D

protams, no veģetatīvās distonijas nomirt nevaru, taču no tām slimībām, kas rodas ilgstoša stresa rezultāta, var.

Es arī uztraucos publiski uzstājoties - paliek sausa mute, nosarkstu un balss sāk trīcēt :D Bet es tik un tā runāju ļoti pārliecinošā, lai arī drebošā, tonī. Mīlu ļoti gari runāt... tas tāds profesionāls sindroms izveidojies :D
Manuprāt, tā nav nekāda slimība (kaut kāds vājprāts, ka tā var to nosaukt), bet gan dabiska nesabojāta cilvēka ārējā izpausme, kas parāda to, ka cilvēks nav "pofigists", ka viņam ir svarīgi apkārtējo viedoklis un domas, tāpēc un uztraucas.
Šad tad pirms svarīgām uzstāšanām biju iedzērusi balderjāņus, bet nedomāju, ka man tas ko palīdzētu, tāpat biju uztraukusies.
Bet stresa situācijas nekad mani nebija iegāzušas vai mazinājušas aizstāvāmo darbu vai runu kvalitāti un nozīmīgumu, tieši otrādāk, vienmēr biju saņēmusi pēcāk atziņas, ka uzdrošinājos kaut ko tādu pateikt un drosmīgi runāt (ko lai dara, esmu es tāda :D). Atminos pēc maģistra darba aizstāvēšanas viens labi sabiedrībā pazīstams profesors un amata ieņēmējs atzina, ka aizstāvēju darbu kareivīgi ... :D Tas man bija tāds liels pagodinājums toreiz, ka šis cilvēks bija pienācis man personīgi klāt un tādu pateicis :)

Man ir dusmas uz ārstiem, ka uzstāda diagnozi - VD. kur vien lasu, dzirdu - tā cilvēkam ir VD. Pati arī kā muļķīte ar šito apmēram 7 gadus mocījos. Ārsts pasaka - Tev ir slimība, un cilvēks uzreiz sevi saprogrammē - esmu slims. Nākamā doma - ja slims, tātad jādzer zāles. Arī es vienu laiku padzīvoju uz ripiņām. Un tad vēl visur skandina - "tā īsti to slimību nemaz nevar izārstēt", un cilvēki atkal sev ieskaidro - es būšu slims visu mūžu. "Aj, es jau to nevaru, man taču VD. Nu, nezinu, kā man tas izdosies ar manu VD".
Es tagad pilnībā varu teikt - man tā sūda vairs nav! un tas sūds nav nekāda slimība. Tā ir atsvešināšanās pašam no sevis, ļaušanās kaut kam no malas (emocijām, domām utt.)Tevi ietekmēt. Domā, ko Tu domā, analizē savas domas, savaldi tās, meditē, atlauj savam prātam atpūsties no domu haosa. Tavas domas neesi Tu. Necīnies ar tām, lai tās ir galvā, bet nepievērs tām uzmanību. Lai viss, kas notiek Tavā ķermenī, notiek, bet neizrādi ne niecīgāko emociju. Esi noteicējs pār sevi. Es varbūt izklausos šizo, bet es tiku galā ar to. Mani satrauc tas, ka notiek šī masveida ieprogrammēšana, ka mēs visi esam slimi un nevarīgi.

njā, radījums rekur par tēmu VD arī. kas nezin un vnk info pēc-var ielūrēt. vai vnk aiz neko darīt.
http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=djXj8qv-dFQ#!

p.s. laba reklāma nervostrongam :D

labi sagatavojies.

Agrāk ļoooti uztraucos, trīcēja balss, biju sakautrējusies. Bet jātrenē pārliecība. Tgagad ir tā, ka pirms uzstāšanās svīst rokas, ir bail, bet tieši ejot priekšā kaut kā ieslēdzu pārliecību, ka es visu zinu un protu, un, ejot priekšā, jau jūtos kā auditors, kam reāli ir ko auditorijai pastāstīt un sniegt interesantu info. Svarīgi ir sevi tajā brīdī nostādīt kā galveno, kurš zina vairāk, nekādā ziņā nedrīkst šaubīties par sevi un justies "maziņa". Sapucējies, sasmaržojies, izskaties labi un pārliecinoši, sagatavo labu runu/prezentāciju, interesantus faktus un pilnā pārliecībā sniedz auditorijai vērtīgas 5 vai 10 minūtes. :)