Sasniegumi 25 gadu vecumā?

tajaa vecumaa ir jaabuut tiktaal pieaugushai, lai apzinaatos visas savas darbiibas un to sekas, jo tas ir laiks, ka vairs nevar kljuudas norakstiit uz jauniibas dullumu.
chanley - par tiem emociju izvirdumiem,apvainoshanam utt nepiekriitu. protams, ir jaaiemaacaas to vairaak kontroleet, lai taadi nesanaak par siikumiem un nav jaaizraada taa, ka puspilseeta ir par to lietas kursaa, bet tas nenoziimee to, ka sievietei ir jaakljuust par nejuutiigu sniega karalieni. ir lietas, kuras ignoreet ir tas pats, kas iebaazt galvu smiltiis.

Par to nedomāju un ja goīigi, man ir absolūti vienalga cik kurš ir sasniedzis un cik JĀBŪT sasniegušam 25, 45 vai 90 gadu vecumā. Tā man liekas stereotipiska un greiza domāšana.
Ja kāds uz mani sāktu šķībi skatītities vai pārmest,ka es savos 25 neesmu kaut kāda tur vadītāja ar iesāktu doktora grādu, pašas pirktu villu Jūrmalā un ko tik vel nē,lai iekļautos "listē" , tad es nopietni pārdomātu savas attiecības ar šo cilvēku.

20 gadu vecumā man arī bija tāds saraksts,kam jābūt 25 gados. Kaut kādi stereotipu mākta personība biju.Tagad skatos uz to pavisam savādāk. Kad cilvēki sapratīs,ka visi mēs esam dažādi un dzīvojam tikai sev, tad arī visi būs apmierināti un laimīgi, nemēģinot dzīvot citu dzīvi,jo patiesībā neviena citi dzīvi mēs negribam, tikai savu.

Interesanti,ka vīrieši tikai 30 gados par ko tādu sāk aizdomāties, ja vien vispār aizdomājas. Te nu atkal liekas,ka sievietēm lielāks slogs ir uzlikts.

bakalaurs kabata. iesakts magistrs vai pat pabeigts. kaut kads savs darbins vai kada naudfina uz rokass, ko teret.ire dzivokli ar draugu/draudzeni.butu labi ja ir tiesibas, savs auto.

Pats galvenais, man skiet, lai cilveeks pats apzinaas savu vertiibu... peec tam viss pats nokartojas...

Nav nekāda starpība,un neviens nav teicis,ka līdz 25 gadiem,kaut kas ir jāpaspēj,piemēram ģimene,bērns,vai karjera! Viss labais citreiz nāk pamazām,nevis uzreiz līdz 25 gadiem! Kā teikt,labs nāk ar gaidīšanu! Ja būs mīlestība,būs viss pārējais! :)

Nu, man šķiet, ka katram tā izaugsme tomēr notiek savādāk. Zinu tādus, kas savos 27 - 30 gados vēl iestrēguši pusaudžu laikā un neizskatās, ka kādreiz vispār domā pieaugt.
Arī man nav tāds saraksts, kam man tagad ir jābūt, ko vajag sasniegt. Kad būs, tad būs labi (vismaz par tādām materiālām lietām).

Garīgajā ziņā cilvēkam jābūt maķenīt atbildīgākam nekā 17 gados, jābūt ar savu stāju un vērtību sistēmu. Tā būtu labi, bet arī ne visos gadījumos tā notiek.
Vispār rakstu un domāju - kāpēc tāda diskusija? Cilvēku jau nevar ierāmēt, tā jau rodas tie stereotipi - vot, tev ir 25, pēdējais laiks bērnus dzemdēt un nest mājas lielo piķi un ko tik vēl ne. Katram cilvēkam savs ceļš ejams :)

Neiekļaujos un neplānoju iekļauties citu izveidotos rāmjos par to,kādai man vajadzētu būt vienā vai otrā vecumā.Tāpat arī pati neradu citiem tādus rāmjus,par to,kādiem vajadzētu būt viņu sasniegumiem uz 25 gadiem.
Es zinu pati savu vīziju,kur es gribētu būt tuvākajos gados,bet nenospraužot konkrētu skaitli-25,26 vai 30 gadi.

Man jau liekas, ka šādus mērķus jāuzstāda katram sev pašam, ja to vēlas, nevis katru tirdīt par to, ko kāds ir paspējis izdarīt līdz šim. Es arī vel neesmu daudz ko izdarijusi un pilnīgi iespējams, ka arī līdz 30 gadiem neizdarīšu, bet es neuzskatu, ka tāpēc mana dzīve būtu mazāk vērtīga, ja man nav 3 doktora grādi, saņemta Nobela prēmija un pašai sava lidmašīna! :D
Pienāks laiks un visu paspēšu!

tūlīt uzrakstīšu...:D pilnveidoties fiziski un garīgi (jāapmierina partneri :D)