Kā bija kādreiz un kā ir tagad 2

Es mainos ik palaikam, man regulāri matu krāsa mainās un tā krasi - blonds, tumšs, blonds, tumšs. Vēlmes mainījās, es ļoti gribēju but žurnāliste, labi, ka mācījos, ko citu, pastrādāju par žurnālisti, un sapratu - šitāda žurnālistika man nepatīk. Biju vīlusies.

Lieta, kas nemainās - es zinu, ka man vecākais bērns būs dēls un pat zinu kā viņu saukšu.

aisse, ka Tu tik drosi zini,ka dels? :)

Kaut arī vidusskolu beidzu tikai nesen, varu teikt, ka pa šo gadu esmu pilnībā mainījusies... uz labo pusi, kas ļoti priecē. Būs interesanti kavēties atmiņās pēc , teiksim, 5 gadiem. Tad vairāk varēs salīdzināt.
Robis, pedagoģija ir plašs jēdziens. Ar cik lieliem/maziem bērniem strādā, ko pasniedz? Es arī esmu pedagogs, topošais. ;-)

ar pašiem mazākajiem, no 1,5 gadiņiem! :) :) :)

Cik forši! Priecājos, ka ir arī pedagogi, kas mīl savu darbiņu un ir priecīgi par to, kas viņi ir. :-) :-)

Es tiešām ļoti dievinu savu darbu, savus mazos raušukiņus, bet nu labi, ka man nav pašai savs raušukiņš, jo alga jau ir briesmīga :@ :D
bet nu kā ir, tā ir, gan būs labāk, un gan jau, kad būs man mans raušukiņš, tad jau tāpat dzīvosimies labi :)

es esmu ļoti mainījusies raksturā un izskatā. agrāk pamatskolā biju viena no pelēkajām pelēm, aizejot uz vidusskolu viss mainījās , mans raksturs kkā izgrauzās uz āru un labi vien ir. neesmu no tiem, kam kāps uz galvas utt. neko diži sasniegusi neesmu, mācos un strādāju, cenšos tikt uz augšu.

Man arī sapnis kopš mazotnes ir kļūt par skolotāju un strādāt ar bērniem,man tik ļoti patīk, varbūt ne ar tik maziem, bet gan ar 1-4 klasīti. Tomēr viss ir pavērsies daudz,daudz savādāk un izglītojos pavisam ne tādā lauciņā.
Bet kas zina...varbūt laiks vēl pagriezīs un tomēr izmācīšos par skolotāju ;)
Par sevi runājot, es tiešām nezinu,vai kas ir mainījies, vizuāli- nē. Varbūt domāšanas ziņā, mazliet savādāk uztveru dzīvi un esmu uzstādījusi mērķus.

Robi, bet Tu jau nebūsi viena - Tev būs vīrietis, kurš arī strādās un pelnīs. :-) Jā, ar pedagoga algu ir kā ir, bet gan jau arī tas atrisināsies... :-)

Esmu mainījusies.Iestāšanās fakultātē,kurā mācos ir šķiet mans labākais lēmums.Es tur iemācījos daudz ko vairāk,kā tikai lekciju vielu.Man šķiet,ka es atbrīvojos no žņauga,kas mani žmiedza nost visu videni un beidzot varēju elpot.izskats man arī savādāks-vesela rinda tetovējumu utt.Es noteikti esmu labāka sevis pašas versija.
Tiesa,ja man kāds būtu,piemēram,10.klasē teicis,ka es tur mācīšos,es būtu smējusies,jo tad man bija cits sapnis.Sapnis,kurš tā arī nepiepildījās un nekad nepiepildīsies(es uzskatu,ka maniem sapņiem ir derīguma termiņš un tam konkrētajam tas jau pāris gadus ir notecējis).

Lielos vilcienos, skiet, neesmu mainijusies.
Esmu kluvusi nedaudz pratigaka, protams, gudraka, kas parsvara visiem notiek ar laiku :D, iejutigaka pret saviem vecakiem.
Tacu daudz kas ari nav mainijies - ka esmu izlutinata, ta esmu, ka patik komandet cilvekus, ta patik, ka velos, lai viss notiek pec mana prata, ta aizvien velos. :D
Bet ari daudzas savas sliktas ipasibas vai vajas vietas esmu izmainijusi, jo tiecos palenam uz labako it visa. Laikam ieprieks uzskaititais gluzi vienkarsi nav pagaidam tik nepieciesams. :D

Par izskatu - ipasi nemainos. Mainijusi gerbsanas stilu esmu pedejo dazu gadu laika, jo berniba vairak gerbos diezgan sportiski un vienkarsi, sobrid - sieviskigi.

Ja, laikam ar laiku aizvien sieviskigaka klustu, ne tikai izskata zina. :)

Heartkiller, šķiet, ka vidusskolas laiks Tevi nav saudzējis un nav bijis tas rožainākais un patīkamākais. Skumji, ka tā, es ļoti labi saprot Tavas izjūtas, taču galvenais, ka tas posms ir aiz muguras :-)

No apkārtējiem pēdējā laikā to tik vien dzirdu, cik ļoti esmu mainījusies. Ka nevar pazīt utt. Pati arī jūtu pārmaiņas sevī gan izskatā, gan raksturā.

mainījos un mainos vēljoprojām. katru gadu varu atskatīties uz iepriekšējo un saskatīt sevī izmaiņas, īpaši ārējās izmaiņas. mati ir bijuši visādās krāsās, stili ir bijuši arī dažādi - ir bijis meitenīgi caciskais un neapslēptais rozā stils, ir bijis tas riktīgais hipsteru stils, kad velc visu varavīksnes krāsās un jo krāsaināk - jo labāk :D ir bijis sportiskais, ka neko citu principā, izņemot botes, tu no apaviem nesaskati, visur der tās - arī zābaku vietā.. tad nu tagad es varu pateikt, ka botes kā savus ikdienas apavus nespēju iedomāties. ir diezgan tāds sievišķīgais, meitenīgais stiliņš iezadzies - patīk kurpes, kurpītes, zābaciņi mmmm :) patīk blūzītes, skaisti džempuki, aksesuāriņi, gredzeniņi, pulkstenīši un vienvārdsakot - visi tie nieciņi, kuri agrāk likās absurdi. pēdējā laikā ļoti iepatikušies lakati un dažādas šalles kā aksesuāri. patīk tagadējais stils, jo , domāju, ka meitenēm viennozīmīgi vislabāk izskatās kurpes, skaistas sievišķīgas blūzes vai citas augšiņas, svārciņi, kādas skaistas, bet klasiskas, vienkāršas bikses..
raksturs ir bijis ļoti dažāds, maza biju - tad tāda dumpīga diezgan biju.
līdz šim brīdim, ja paskatās, tad uz doto momentu, ir pretstats dumpīgumam, esmu miermīlīgs cilvēks, kuram ik pa laikam vajag to dumpīgumu, trakumiņu, bet nedaudz. taču ir sliktas īpašības, kuras nav mainījušās un šaubos, ka mainīsies. es zinu, ka dēļ tā es kādam nepatikšu, bet apzinos, ka izpatikt cilvēkiem - kam man to? tas nav mans dzīves mērķis un nekad tu visiem nepatiksi, tāpēc, nāksies vien samierināties ar tādu raksturu, kāds viņš ir un lieliski apzinos, ka tā nav vienkārši tāda bīdāma, maināma lieta. raksturs mainās līdz ar uzskatiem un kaut kādu pieredzi, iespējams, ka notiks lietas, kas liks man mainīt nostāju uz kaut ko un līdz ar to izgaisīs negatīvas īpašības, kuras pašai traucē :)

Kopš pamatsolas esmu mainījusies par 180 grādiem. Rīga norūdīja videnes laikā. Un tagad esmu vēl vairāk mainījusies- attiecību beigas, universitātes pabeigšana, darbs utt. Tas viss mani ir baigi mainījis. Esmu arī sarāvusi saites ar daļu iepriekšējiem "draugiem", novērtēju visu labo, kas man ir un izslēdzu no dzīves visu slikto no kā man ir dota iespēja atbrīvoties.
Izskata ziņā...kopš pamatskolas esmu mainījusies, kopš videnes neko daudz tikai matu garums un krāsa, bet ar maniem apgriezieniem nekas nav akmenī cirsts :D
Man šķiet, ka sirdī mēs visi paliekam tādi kā bijām bērnībā, tikai tas apaug ar čaulu un katrs pārbaudījums/notikums šo mūsu čaulu izmaina...

nicco,es noteikti,noteikti neesmu ne tuvu trakākais gadījums.Cilvēkiem ir gājis vēl daudz traģiskāk vidusskolā nekā man.Mani fiziski neiespaidoja un par mani neņirgājās atklāti,bet aiz muguras.Ai,vispār man ir garš stāsts...Ja man toreiz būtu tāds raksturs un domas kā tagad,tad man būtu uzspļaut uz viņiem,bet nebija.Tieši tāpēc universitāte nāca kā tāāāāds atsvabinājums.Tiešām daudz iemācījos un ieguvu.
It kā jau saka,ka vidusskolā visi ir pieaugušāki kā pamatskolā.Nu,mana klase toč nebija tas gadījums.

esmu ļoti mainījusies.
salīdzinot,ka vidusskolā biju kautrīga, tagad esmu tieši pretēji.
esmu kļuvusi patstāvīga, dzīvoju atsevišķi, strādāju un daru, ko pati vēlos. esmu palikusi prātīgāka, kopš strādāju bērnudārzā.

tagad tik man jāaprecas, bet nu tas ir nākošo 5 gadu plāns :D

man raksturs ir ļoti izmainījies -- uz to vislabāko pusi. kādreiz biju ļoti asa, pasīvi agresīva, darīju visādas muļķības, lai tikai ieviestu kaut kādu asumu dzīvē. un mana morāle bija visai apšaubāma
bet tie bija tīņu gadi, tajos jau reti kurš ir normāls :D šobrīd mana domāšana ir sakārtotāka, labāk saprotu, ko gribu. un dzīvoju pēc principa -- nedarīt nevienam to, ko pati negribētu piedzīvot. rīkoties tā, lai nebūtu ne no viena izdarītais jāslēpj. nu, tā -- mierā ar sevi un citiem
agrāk man arī likās, ka neesmu īsti spējīga uz nopietnām attiecībām un nebūšu vēl ilgi, bet tādas ir jau 1,5 gadus, nesen sākām dzīvot kopā. ja man pirms 3-4 gadiem pastāstītu, kāda mana dzīve būs šobrīd, es nebūtu ticējusi

kad biju maza un arī visu pamatskolu biju tāda riktīgi atvērta, gāju kādos 10 pulciņos vienlaicīgi, visur biju, visu darīju un ar visiem draudzējos, un ar izskatu eksperimentējuuz velna paraušanu. vidusskolā nāca tāds mierīgāks periods, kad atsijāju visu, ko man nevajag, nebiju gluži vairs tik apzinīga, bet jau izvirzījās konkrētāki mērķi, ģērbos vienkāršāk un lēnām pārgāju uz blondiem matiem. un līdz ar augstskolu un Rīgu viss sākās no gala :D - trakas ballītes, jauni draugi, uzdrošināšanās, piedzīvojumi utt. sāku izkopt stilu, uzdrošinājos vairāk eksperimentēt ar apģērbu un papēžu augstumu. bet tā vispārīgi kopumā - tas mans lielais egoistiskais ES neko daudz nav mainījies - tāpat man patīk brīvība, patīk viskaut ko izmēģināt, pabūt, kur vien iespējams un tāpat saglabājusies milzīgā stūrgalvība, spītība un pozitīvais skatus uz pilnīgi visu komplektā ar mazu "a man vienalga" attieksmi :)

jā, galvenais, ka esmu atbrīvojusies no kompleksiem :)