Vai teiktu JĀ-vārdu?

Jau pirms laba laika pateicu jā, bet kā jau te dažas minēja, tas neko daudz nemaina. Ja attiecības ir labas, tās būs labas, ja ir čābīgas, tad būs čābīgas un apprecēšanās neko daudz nemainīs, ja nu vienīgi īslaicīgi, kamēr pirmā eiforija apskriesies. :D

Ja mans viirs mani bildinaatu atkal, domaaju amerikaanis,tad noteikti teiktu nee...gribeetu buut tikai vina draudzene!Gribeetu to romantiku ,kura mums bija tajaas 16dienaas ,kad bijaam tikai draugi...un ilgus gadus!Lauliiba daudz dod ,bet arii daudz panem...!Vienu reizi noteikti vajag izmeeginaat, citaadi vienmeer mociis zinkaare-kaada ir taa sievas sajuuta...!:)

Tagad es ticu mīlestībai, bet nevajag iedomāties, ka tas nozīmē ideālu svētlaimi ik minūtes. Ikdiena daudz ko izmaina, sākas sīkie kašķi, tomēr, ja abi pacenšās, tas viss pazūd. Ja visu pieņem kā pašsaprotamu, mīlestība arī zaudē to spēku, lēnām sāk gaist ārā. Piekrītu teicienam, attiecības ir darbs - un, ja ir mīlestība, tas darbs šķiet pavisam viegls. Kāpēc lai kaut kur nepaklusētu, lai otrs ir laimīgs, kāpēc lai neizpalīdzētu. Mīlestība ir kad no abiem cilvēkiem savā starpā ir pazudis egoisms. Tad var arī 80gados staigāt rociņās un būt laimīgi.

lai gan tā nav nekāda garantija, ka vecumdienās nebūšu viena ar bērniem

Tieši tā, nākotni nevar paredzēt. Turklāt virieši LV dzivo par vismaz 15 gadiem mazak nekā sievietes. Ka man ārsts teica stradajot ka tagad nenormalidaudz, iespejams daudzu virie;si mū;za ilgums bus lidz 50 gadiem. Nekas nepaliekbez sekām.

Manas attiecības nav ideālas,bet es vispār uzskatu,ka uz pasaules nav ideālu cilvēku,lietu,attiecību vai sajūtu.Ja mani šodien bildinātu,es teiktu ''jā''.Tas,protams,nav nekāds garants,ka mēs nodzīvotu līdz sirmam vecumam kopā,jo dzīve nav paredzama.

Es neprātīgi mīlu savu vīrieti un, protams, ka teiktu jā .
Pati gan kādu laiku sevi ar šo jautājumu mocīju un tad sapratu, ka dzīvoju jau vienreiz, vīrietis pie sāniem īstais, kā cilvēks jau fantastisks un pat tad, ja beigās nekas mums kaut kādu mistisku iemeslu dēļ nesanāktu, man vienmēr atmiņās paliktu tie debešķīgi skaistie dzīves brīži :) un tas jau ir galvenais.

un kur ir teikts, ka pasakot - jā, 40 vai 60 gados nebūsi viena ar piecu gadu attiecību stāžu? nu ok, laulībā, bet tik un tā - ar gredzenu pirkstā un zīmogu pasē vīrieti nenoturēsi

Jā, noteikti teiktu savam puisim JĀ, tieši tagad un tulīt!Esam kopā jau 4,5 gadus. Vins zin, ka gaidu bildinajumu tieši tapēč šobrīd to neizsaka- darīšot to tad kad es pārstašu gaidīt, jo savadak jau neesot tas parsteiguma moments un zūdot visa tā mirkļa burvība.

Zinu, ka mans viirietis ir mans iistais bet preceeties negribu nekad. Neticu lauliibu instituucijai kaa taadai un uzskatu to par pilniigi bezjeedziigu.

Ai, es neesmu laikam spējusi tīri noformulēt domu :D
Nav pat runa par kāzām, bet to sajūtu attiecībās - ir vai nav īstais cilvēks. To bildinājumu jau uzskatu tikai par tādu robežu līdz kurai var aiziet, ja viena vai otra puse nav pārliecināta par savām jūtām un vēlmēm.
Ne mazums ir dzirdēts (un redzēts filmās :D ) ka pāri, kas ir kopā jau kādu laiciņu un viens otru "notestējuši" pajūk pēc tam, kad bildinājums ir izteikts un noraidīts.
Bet ja es zinu, ka būtu gatava noraidīt sava puiša bildinājumu - vai šīm attiecībām ir citāda jēga, nekā pieredze?
Un kam to pieredzi vispār vajag? Mūsu vecāki tā neskrēja apkārt "pieredzi vākdami" Iemīlējās, apprecējās, nodibināja ģimeni. Un vai tad attiecībām ir vēl kāda jēga, ja ne ģimene?

Man gimene nav svariiga. Man svariigi, lai blakus buutu cilveeks, kas vienmeer mani atbalstiis, kas paliidz man attiistiities gariigi un uz kuru es vienmeer varu paljauties. Mans viirietis ir mans vislabaakais draugs, kurs mani paziist labaak par visiem, un kurs man vienmeer paliidzees un mani atbalstiis, kad buus gruuti un priecaasies par maniem sasniegumiem kopaa ar mani.

Līdere, bet vai viņš vienlaikus nav arī tava ģimene?

Man arī liekas, ka tas ir vissvarīgākais ko Lidere aprakstīja un man liekas, ka to arī var apzīmēt kā ģimeni. Vismaz tādai būtu jābūt ģimenei.

Nu kaut kaadaa meeraa drosi vien, ka ir gimene, bet mees neesam preceejusies, nedziivojam kopaa un mums nav beernu. Liidz ar to, sirdii varbuut taa sajuuta ir, bet neviens muus par gimeni neuzskata.

Laiku atpakaļ man bija tāda doma, ka visu savu dzīvi ar vienu cilvēku es nu tiešām nevarēšu nodzīvot, mazliet stulbs arguments tam visam - kā var neapnikt dzīvot un diendienā redzēt vienu seju?
Tomēr tagad apzinos, ka tā domāt nevajadzētu. Kāpēc līdz kam tādam aizdomājos, var teikt ka vecvecāku iespaidā , viņi rādīja piemēru , ka, lai vai cik grūti būtu, problēma ir jārisina, nevis jāatstāj novārtā. Agrāk mīlestību vērtēja savādāk. Tagad .. nezinu - pavirši ?
Tomēr ir forši, ja atrodi cilvēku, kuru tu patiesi mīli un esi gatavs būt kopā līdz mūža galam. Par sevi nezinu , kā notiks, tā tam laikam arī ir jānotiek.

pašlaik teiktu nē, un ne tāpēc, ka nemīlētu, bet dēļ visiem citiem dzīves apstākļiem. uzskatu, ka vipirms ir jānokārto dzīves, jānostabilizējas un tad var precēties. bet labāk jau savos 40 ar bērniem un mazbērniem nekā pavisam viena.

"jā" neteiktu, jo esmu par jaunu un laulības mani pašlaik neinteresē, bet....
var pateikt, ka šķērdējam laiku darot jebko. Esot ar kādu vai neesot kopā, strādājot vai nestrādājot, guļot vai esot augšā - tas laiks paiet, neskatoties uz to, vai dari kaut ko vai nē.
Es plānoju savu tuvāko nākotni un redzu, ka gadiem ilgi vēl nevēlēšos precēties un pat nezinu, kāds vīrietis (un vai vispār būs) man būs blakus pēc gada, neskatoties uz to, ka pašlaik esmu ļoti foršās attiecībās. Bet vai tāpēc, ka mani pašlaik neinteresē "vienīgais un īstais", man nevajadzētu tērēt savu laiku esot attiecībās? Tā pat gribas kādu blakus, gribas rūpēties, mīlēt, dot, gribas to visu saņemt. Un es to gribu izbaudīt! Pat ja būtu "vienīgo un īsto" satikusi tieši šobrīd, "jā" neteiktu, jo uzskatu, ka precās bērnu dēļ. Ja gribēšu bērniņu, gribu viņu kopā ar vīru (negribas iedziļināties argumentācijā).
Rezumē - katrās attiecībās mēs kaut ko iemācamies, augam, izjūtam savstarpēju mīlestību, tas ir process, no kura izvairoties, varam iedzīvoties problēmās, jo cilvēks ir radīts būt ar citiem cilvēkiem (ģimenē, sabiedrībā, attiecībās, darbā). Un tas nekad nebūs izšķērdēts laiks, jo viss laiks pats par sevi tāds ir :)

Kā var attiecības tā vienkārši sameklēt? Vai tas ir tik vienkārši kā tu, Dorota, to pasniedz? Cilvēki piemērojas iespējām, arī tie paši pieci gadi ir pieredze, varbūt tajos pirmajos gados tā likās paradīze ne attiecības.. Bet zini, viss plūst un mainās, varbūt cilvēki mainījušies katrs uz savu pusi, nav auguši kopā, bet vai to kāds attiecību sākumā varēja paredzēt? Kā tādas uzreiz var saukt par tukšām attiecībām? Un vispār kā tu tik daudz zini par kolēģu gados iepriekšējām attiecībām?
Diezgan jocīga tēma liekas... nav dzīve plānojama un dzīvojama pēc instrukcijas.

Līva : " man ir ļoti svarīgi sakārtot to, kas darās manā galvā, darbā, emociju pasaulē, lai "ķertos" klāt attiecībām un strādātu tajās "

Zelta vērti vārdi!
:)

teiktu.