Projām...kopā vai nē?

Ja vērtē situāciju, kas ir šodien, tad jāatzīst, ka man nav bijis vīrietis, kura dēļ es varētu pamest to visu, kas ir šodien sasniegts/iesākts/ieplānots. Ja man šo pašu jautājumu uzdotu pēc 2 mēnešiem, tad atbilde varētu būt cita:)

Mācos pārāk labi, lai kaut kas man traucētu pabeigt mācības. Diezvai. Dzīvot tur uz kakla draugam vai darīt kaut kādu melno darbu (būtībā tāda situācija man iespējams būs vasarā :D , bet nekas nav jāpamet), tas nav priekš manis. Katru dienu eju garām vienai baigajai "čiksai", kas strādā par sētnieci, pēc sejas tāda pretīga, samālējusies, bet nez ko no sevis tēlo, un esmu priecīga par visu, kas man ir, par savām spējām un to, ko man tās paver nākotnē. :)

Dotajā brīdī nē, bet pēc mēneša, kad būsšu aizstāvējusi BD, tad, jā! Bet ne tā iemesla dēl, ka skrietu viņam visur pakaļ, bet tāpēc, ka jūtu, ka esmu sevi izsmēlusi Latvijā, un pašlaik neredzu izaugsmi šeit. Gribu nomainīt vidi un pamēģināt ko galīgi citu. Bet tas, protams, atkarīgs no valsts un manām iespējām!

Es brauktu, jo mans puisis un topošais vīrs ir mana ģimene!! Nespētu iedomāties tādas attiecības, kad katrs dzīvo veselu gadu savā valstī... Man 2 attiecības beidzās dēļ apmēram 250 km attāluma, tādēļ vairāk nevēlos neko tādu atkārtot! Ja esat viens vesels, tad jādzīvo kopā. Protams, ja attiecības nav tādā nopietnā līmenī, tad katrs var darīt ko vien vēlas... :)

Es nezinu vai vispār kāda dēļ spētu pamest LV. Kā vienā sarunā minēju - es te sapūšu :D.

Esmu no tiem latviešu kadriem, kam svarīga sava dzimtene, savs mājas pleķis, lai kā arī ietu. Nespēju es citur būt, jau ceļojumā pēc nedēļas besī ārā un gribas mājās, savā zemē, kur viss zināms un saprotams. Kur runā man saprotamā valodā un lieto man pieņemamu pārtiku utt. Man nav laimīgākas sajūtas, kad atgriežos LV, šķērsojot robežu!

Brauktu prom tikai galējas nepieciešamības gadījumā - izdzīvošanas/naudas jautājums, karšs, dabas stihija utm.

vīrieši gan nesteidzas pamest visu un sekot draudzenei erasmusā vai darba darīšanās,kuru dēļ viņa gadu būs citā valstī

Vispār šeit jāpiekrīt.

Nebeidzu brīnīties, cik bieži manas domas sakrīt ar priori:D
Es arī nekur nebrauktu prom.

oij, man darbs tā apnicis, ka atsauktos piedāvājumam un aizbrauktu kaut šovakar... nav tā, ka nevar nopelnīt LV, bet vnk viss ir ļoooti apnicis, katru dienu viens un tas pats...

Nē, es nebrauktu, JO tas nozīmētu, ka man ir jāpamet viss, kas līdz šim ir sasniegts, skola, ģimene, un nekādu akadēmisko es ņemt nevēlētos, tas nozīmē lielu soli atpakaļ, vismaz man noteikti, nezinu kā citām. Tas arī nozīmē manu plānu izjukšanu attiecībā uz nākotni, darbu, karejeras veidošanu. Es neesmu gatava mesties nezināmajā, tikai tāpēc lai es būtu kopā ar kādu, lai arī būtu kopā n-tos gadus, laikam esmu ļoti egoistiska, bet tā nu tas ir. Kā arī ņemu vērā aspektu, ka nekas nav mūžīgs un te attiecības ir un te pēkšņi pajūk-tur tālumā, un ko tad, viena pati kaut kādā svešā zemē, atkal pērties atpakaļ, nu, nē, paldies par kūkām, tas nav noteikti priekš manis. Es uzticos vienīgi sev, lai arī cik ļoti mīlētu otru.
Aizbraukt ciemos, viens vai otrs, jā, nav problēmu, bet pavisam, nē.

Brauktu prom, jo Viņš pats mani te nekādā gadījumā vienu neatstātu...

Protams, ka skolu puiša dēļ mūžam nepamestu, vai labi apmaksātu darbu.