Pagājušā gada laikā atsevišķi pavadījām 8 mēnešus. Tagad kopā dzīvojam ārpus LV, pametu visu LV un atbraucu pie viņa, lai nav vēl n-tie mēneši jādzīvo atsevišķi. Un teikšu godīgi - jā, bija lūzuma punkti, kad nevarēju saprast, kāpēc man ir jādzīvo tādās attiecībās, kamēr citi var būt laimīgi kopā. Bet mēs izturējām un esmu laimīga, ka neizvēlējos nosacīti vieglāko ceļu - šķiršanos. Kā ir tajā teicienā - ne jau izšķirties ir māksla. Māksla ir prast saglabāt attiecības pat tad, kad tas ir grūti izdarāms.
Kas, manuprāt, ir svarīgi, ir neieslēgties sevī, bet gan paskatīties uz dzīvi no citas puses - atrast jaunus hobijus, ar kuriem piepildīt laiku. Varbūt apmeklēt kādus, piem., valodu kursus. Satikties ar draudzenēm, iet uz kino, teātri vai uz klubu izdejoties! Galvenais ir nesēdēt mājās un neskumt! :)
Un par to, ka būsiet dažādās laika joslās - mēs arī pirms pāris gadiem ~mēnesi dzīvojām dažādos kontinentos. Jā, bija mazliet sarežģītāk ar saziņu, bet nekas nav neiespējams. Atslēgas vārdi ir vēlme un mīlestība.
Tā ka nenokar degunu, ir arī pilns ar veiksmes stāstiem! :)
225
