Narkoze un lidojošie pūķi. :)

Harmony - man arī visu laiku bija sūdzības un beidzot to draņķi (aklo zarnu) izoperēja!

Harmony - nu tā var būt gan aklā zarna pirmajā stadijā, gan problēmas ar olnīcām, bet labāk jau noskaidrot, jo man bija līdzīgi, pat biju slimnīcā un tur visi domāja, ka aklā zarna. bet beigās izrādījās, ka cita vaina un nekas nebija jāgriež. ;)

Latvijas ārstiem ne visai.Nē ir jau, protams, arī kāds labs,bet man bail no paša fakta,ka mani atvērs,kaut ko no manis izgriezīs,ka mani iemidzinās un ja nu tā narkoze nedarbojas un notiek kā filmā Awake,bail no katetra rokā,drausmīgi vēl pietam,paniskas bailes no tādām lietām.Kamēr varu paciest,dzīvot netraucē un kādas citas kaites neparādās pie ārsta neiešu.Var jau teikt,ka nevērība pret sevi,bet man no tās operāijas bail.

Liliii - vispār taisnība! Mani arī no sākuma veda pie ginekologa, pēc tam tikai pie ķirurga uz pārbaudi.

Harmony Kāpēc tev bail no katetra? Tā taču nav pat adata. :) Man tās ir tik daudzas liktas, ka laikam nespēju saprast bailes no kā tāda. No operācijas, jā var būt bail. Pašai daži nepatīk.

Es biju nosolījusies sev,ka netaisīšu acis ciet, bet vienreiz nomirkšķināju, otrreiz mirkšķinot nodomāju,ka aši,aši atvēršu,bet vairs neatvēru.
Mani no narkozes modināja. Māsiņas mani sauca visādos vārdos, man nācās izvāvuļot kā mani sauc pareizi. Pēc tam iiiilgi nāca miegs.

Iemigu ljoti atri, skatijos uz tam lampam augshaa, likas, ka sak griezties. Liekas ka operacija bija nevis 6 stundas bet vienu sekundi, sajuta, it ka butu vnk aizverusi un atverusi acis. Narkozee pirmo un vienigo reizi guleju neredzot nekadus sapnjus. Vairs nekad ta nav bijis...

9 gadu vecumā man bija apendicīta operācija. Man nez kāpēc liekas, ka es atceros, kā man grieza un ķimerējās pa vēderu. Sāpēt nekas nesāpēja, bet tādas trulas sajūtas bija. Un tad aizmigu. Bet to ķimerēšanos gan atceros, brrr.

divas reizes ir bijusi narkoze - abas reizes aizmigu momentā, nebija nekādu nepatīkamu sajūtu, pat patīkami. Pirmajā reizē pamostoties, raudāju, bet ārsts teica, ka tas normāli :D otrajā reizē pēc pamošanās nebija nekādu slikto sajūtu

ar iemigšanu bija jautri - iedūra man šprici vēnā jau kad uz galda gulēju un tad tik atcerējos, ka lēcas jāizņem. nu i ņēmu ar visu adatu rokā ārā un liku māsiņas atnestajā fiz. šķīdumā :D
Kad modos, pie manas gultas māsiņa jau stāvēja, nezinu vai tā sagadījās vai speciāli modināja, bet pateicu, ka jūtos labi, bet gribu vēl pagulēt un apgriezos uz otriem sāniem. Dienu pēc tam biju miegaina, bet tas arī viss. Taču ļoti patika tas miegs - likās tik pilnvērtīgs.

ā es arī ar tām acīm tāpat kā late - domāju - nu cik ilgi tagaid neaizmigšu un turēju acis vaļā. 2x nomirkšķināju un nnevarēju vairs atvērt.
lasu par tā, kas vēmušas un brīnos. nezināju, ka tā var notikt.

Mani uzcēla uz operācijas galda, iedūra adatu vēnā ar balto šķidrumu(anastēzija), teica, lai skaitu no 10-1, sāku ar anastezeologu pļāpāt kā viņi zinās, ka esmu aizmigusi kā viņi zinās, ka netēloju utt.. kā filmās 3 reizes uz rinķi apgriezās tā milzonīgā lampa ar daudzajām maziņajām lampām un nākošajā brīdī pamodos, esmu viena no tām, kas raudāja.. Man neviens nebija klāt, pa dziļam miegam vēl mammai zvanīju, runājot kkādas muļķības aizmigu un tad mamma sarunāja, lai viņas darba kolēģis man aši brauc pakaļ. Prom ejot man vēl parādīja kāda izskatās mana aizdeguna mandele :D (bija ievietots tāds tauku kunkulis kārbiņā, kas izskatījās pēc fotofilmiņas bundžiņas) :D Visu dienu nāca miegs, mammas darbā gulēju uz krēsla un gandrīz nomaucos.. ahh.. Mani interesē, kādas blakusparādības Suncei ir palikušas kopš narkozēm..?! :)

aizmigu normali..pati aiztaisiju acis, un talak neko neatceros..

ooo..pamosanas, liels murgs, auksti, trīcēju, kratījos gandrīz ka epilepsijas lēkmē. atceros to visu, bet nespēju tajā mirklī kontrolēt to visu.

cloo,bail tāpēc,ka ta sir kaut kas,kas ir manā vēnā,ja nu es miegā saloku roku,tas viss atnāk vaļā un es noasiņoju,ja nu viņš apskādē manu vēnu.Man nāk virsū kaut kāda panika slēkme vien tad,kad redzu kāda cita rokās šļirci un visiem parasti patīk pajokot un pabiedēt,tad vispār ir čau.Ja nezinātu,ka nedurs droši vien pazustu veselais saprāts

Narkoze man bijusi 4x dzīvē, 1x 18g.v., pēc tās jutos labi, operācija bija ap 2h, 2x arī 2h 19g.v., jutos labi, 3x 20g.v.2h un jutos slikti, bet 4x bija pirms 9 dienām, zem narkozes 30min.biju, jutos uzreiz mundra, bet vakarā ap 22 aizmigu, blakusparādības nebija, vienīgi ārsts pēc operācijas teica, ka man vajadzēja 2x lielāku devu kā parasti pacientēm.

Runājot par katetriem, tad slimn.man 4x dūra, netrāpīja uz vēnas, tik ar 5x + katru otro dienu bija katetrs jāmaina, jo pamanījos sabojāt, lai arī esmu 6 dienas ārā no slimn.manas rokas izskatās drausmīgi:(

biju ļoti labi izgulējusies. Atceros, ka jutu, ka mani iedabū atpakaļ gultā, bet nu tas tā kkur papeldēja garām, un gulēju kā mazais lācīts. :D Pamodos, prasīju cik pulkstenis, nesapratu, vai esmu gulējusi stundu, 3 vai jau diennakts pagājusi :D Tāds apstulbums, bet sajūta laba. Pēc tam vēl pagulēju, bet jutos labi un svaigi :)
Negirbēju narkozi tā iemesla dēļ, ka kādam taču bija jādabū mani krēslā un tad vēl gultā. Negribēju, lai mani tur tādu ļenganu stibī apkārt, bet tad, kad narkoze vēnā tu jau neko vairs nezini. Tikai pēc tam negribējas domāt, kā īsti esmu palātā atkļuvusi :D

Man pēc kobras narkozes bija efekts kā pēc zālītes pīpēšanas :D
Malziet rāva gļuks, man atdeva mēles pīrsingu, likās, ka rokā ir vismaz 5 tādi, tad uznāca tāda smieklu lēkme, pilnīgi viss šķita smieklīgi, bet kopuma tāds čills.. it kā kkur pa gaisu :D
Kad bija pagājušas vairākas stundas (kobru veica no rīta), tad vakarā pēkšņi kā belziens pa galvu un tu atkal esi realitātē :D tad liekas, ka pēc kkādas ballītes iztrūkst kadrs no dienas fragmentiem :D Atceros, ka toreiz, kad man sākās tie smiekli, man ārsts ieteica, šo dienu pavadīt mājās un uz skolu neiet :D

Bet zinu, ka līdzās bija cilvēki, kas jautāja ūdeni, kam reiba galva un bija slikti pēc tās narkozes :/ par laimi, man tā nebija!

man ir bijušas ļooti daudz nakrozes, apmēram 20 gadā (līdz 18gadu vecuamm), jo regulāri taisīja bronhoskopijas. vienmēr jau no paša sākuma, kā ielaida narkozi, sāku trīcēt un trīcēju visu laiku līdz tā pilnībā izgājusi, tagad kad es eju pie zobārsta arī no tās nelielās narkozes devas visa trīcu, vnk ķermenis kko nepanes. vēl man ir tā, ka narkozes miegā vienmēr raudu, neapzināti...visi jau pieraduši. man tas process bija tik pierasts, ka jau zināju, pirms narkozes jaizrunājas ar visiem, jāizstāsta sava neapmierinātība un taml., citādi narkozes iespaidā varu kādu mostoties nosaukt aŗi ne tik pieklajīgs vārdos :D
principā esmu uzaugusi slimnīcā, esmu redzējusi kā citi bērni mostas, dažas meitenes nesaprot ko runā un ārstu klatbūtnē saka, ka grib iet uzpīpēt utt. :D pati esmu vēl kārtīgi neatmodusies izrāvusi sev katekru no vēnas, jo likās, ka ļoti sāp un niez tur viss :D esmu jau 30 min pēc pamošanās pusapreibusi mukusi no nodaļas uz veikalu pēc saldējuma :D kādreiz narkozes bija mana ikdiena, reizēm likās, ka jau esmu atkarīga no tās sajūtas, cik forši, kad iemieg..
p.s. neuztraucieties, tagad man viss ok, viars neslimoju, izārstēju sevi ar the secret metodēm un nekādas operācijas vairs man netiek veiktas :)

Man protams ir bijušas narkozes vairākkārt.
Pēdējo reizi mani iemidzināja kad sirdi baudīja, bāza caur rīkli kameru,lai redzētu to caurumu, iemigu pat nezinu kā, pamodos tīri normāli :D
Dienu vēlāk mani akal iemidzināja, bet tad biju nosolījusies,ka negulēšu :d bet akal izrubījos :Dun jutos normāli :D
Tagad, augustā man būs liela operācija, un nezinu ko un kā man darīs, bet zinu,ka man slimnīcā jāierodas dienu iepriekš, pie anasteziologa .