Ui, es atceros visu ko. :D Kā mani mēģināja piedabūt gulēt,bet es visu laiku cīnijos pretī, jo bija nepatīkama, slīkstoša sajūta, atceros, kā skatijos op.zāles lampās un domāju par pilnīgi nesaistītām lietām utt. Bija aizraujoši,kamēr nesākās tās nepatīkamās sajūtas. Un, kā no visiem dakteriem, māsiņām, citiem pacientiem, kas netālu no zāles bija, uzzināju, ka es ļoti skaisti dziedot. :D Laidu vaļā visu Prāta vētras repertuāru. :D (neteikšu, ka es zinātu viņu dziesmas no galvas, bet esmu dziedājusi ļoti izteikti, skaidri, melodiju noturējusi, dažādas dziesmas, jautrā balsī un vieglā prātā. Esot bijušas arī kaut kādas angļu dziesmas, bet tās neviens neatpazina. :D :D ) Vienkārši izsakoties- es vēl paguvu uzrīkot koncertu pirms savas operācijas par ko neko daudz neatceros (šķita, ka 1 dziesmas fragmentu nodungoju pie sevis, lai mierīgāka sirds).
Pēc operācijas gan pilnīgi citu koncertu viņi visi klausījās. Un es pat nesapratu kāpēc tā notiek, bet vienkārši raudāju pilnā balsī. Nevarēju apturēt, tāpēc visu laiku, tāpat kā pirms operācijas, cīnijos ar to, lai neguļu daudz, jo kā pamodos, tā raudāju un salu arī nedaudz. Pati pie saprāta nesapratu, kāpēc raudu, vienkārši ķermenis tā darīja un nevarēju nokontrolēt. Pat dakteris ieskrēja iekšā pie manis skatīties, kas ar mani notiek, jo pat parunāt nespēju, tikai raudāju un kunkstēju. Un kā sāku krist atkal miegā, tā paguvu kādu frāzi tikai pateikt un viss, atkal gulēju. Tā kādu laiku, lai gan prasījos, lai laiž prom. :D Kaut vai tāpēc, ka mājās patīkamāk raudāt, nekā slimnīcā. :D Vēlāk tikai sāku just sāpes.
Uz slimnīcu aizgāu tāda laimīga, smaidīga, jokus plēsoša meitene, izgāju pārsaitēta, asiņaina vēl, noraudājusies un ar iznīcinošu skatienu. :D :D
Neuztraucies, jebkura pieredze tomēr ir pieredze. Es uzticos pieredzējušiem dakteriem. :)
4129
