Vai mīļotais cilvēks var izbesīt?

kamēr ir rozā brilles var pieņemt laikam visko..
bet ja sāk reāli dzīvot, ir abiem jāpielāgojas, nevar viens iespītēties un teikt - es esmu tāds un tagad pieņem.. nu ir jābūt kkādiem kopromisiem..
taka nav tik viennozīmīgi, ja nevar pieņmet, tad nav īstais.. ja negribi pielāgoties, tad varbūt tieši tas parāda, ka nemīl..!?

Var gan izbesit, bet ne uz ilgu laiku. :)

Es domāju, ka katrs kādā brīdī var izbesīt vai nokaitināt. Ja tas ir par sīkumiem un uz īsu brīdi, tad jau viss kārtībā. Ja tas notiek pārāk bieži vai nopietni, tad, manuprāt, ir pamats aizdomāties par dziļāku problēmu.

tu esi kaut kādu poblēmu risinātāja vai arī mēģini "nomaskēties"?

+ Zekjim :)

Cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir tad, kad ir rozā brilles, jo tad neredz nepilnības un viss ir absolūti ok.
Kad tās nokrīt, tad, manuprāt, vienmēr būs kas tāds, kas neapmierina. Tad nu jautājums ir, cik ļoti neapmierina, vai tā, ka var pieciest, vai tā, ka izbesī un gribās, lai tas otrs to savu nepilnību izmaina vai novērš.

Es kādreiz biju ļoti izteikti pa gaisu, runāju to, kas iešāvās prātā, mans draugs man to pārmeta un sāku piedomāt pie tā.
Tagad esmu mainījusies vismaz tik tālu, ka nevervelējju visu, kas ienāk prātā pirms neesmu sapratusi, vai tiešām tā domāju.

Un es neuzskatu, ka tas ir slikti un ka mani nemīl un tādēļ grib izmainīt vai novērst lietas manā uzvedībā, kas nav īpaši labas.

Nu, es, piemēram, savam draugam varu izbesīt, ja visu laiku čīkstu par kaut ko (vai arī viņam šķiet, ka es čīkstu), viņš man var izbesīt ar to, ka vairākkārt prasa, vai esmu dusmīga/par ko esmu dusmīga, kaut gan es nemaz nedusmojos. Protams, tad, kad mani tā izprašņā un netic, ka neesmu dusmīga, es sadusmojos :D

Bet principā jau mēs zinam, kas otru kaitina un cenšamies to nedarīt.

Domāju, ka visādi var būt un dažādi sīkumi var pakrist uz nerviem, bet ar to jāmāk tikt galā - ne tikai vienam, bet pārim. Te jau ir runa par Al Qaeda pieminētajiem kompromisiem :)
Bet ja besīt sāk viss - sākot ar to, kā otrs runā un beidzot ar to, kā guļ, tad kaut kas nav kārtībā.

Manuprāt, ka cilvēku, kuru mīl, taču pieņem tādu kāds viņš ir.. vai tad ne tā?

Nu, teorētiski jau jā - tu pieņem to otru cilvēku kāds viņš ir. Bet ja laika gaitā atklājas kaut kas vēl un vēl, un tu tikai pieņem un pieņem - cik tad ilgi tā var?
Manuprāt, nav runa par īsto vai neīsto, bet par māku sadzīvot un saprasties. Laikam neesmu no tām, kas tic, ka ir viens tāds īstais, ar kuru viss būs rožaini un perfekti. Katrās attiecībās ir kāpumi un kritumi...

var izbesīt...
reizēm vienkārši ir tādas dienas,kad otrā puse tā izbesina,ka gribas raudāt.
bet tad tā diena beidzas..:D es parasti tās dienas jūtu no rīta jau,tad tā ir "neaiztiec mani" diena...:D arī manam vīrietim ir tādas dienas,ka negribas ne čubināties,ne runāties...gribas vienkārši pasēdēt klusumā...vai iegulties otra klēpī un iemigt...

uzskatru, ka ir tā- rozā brilles protams ir ..nu to mēs visas saprotam, nekomentēšu.
Taču, ja cilvēks ir Tavs, tad arī pēc piecu gadu kopdzīves (piereze) Tevi otrs nekaitinās un nebesīs.

piemēram, es un mans mīļotais strādājam katrs pilnīgi dažādās nesaistītās sfērās, līdz ar to vins otra darba specifiku nepārzinam, un runājot par to, šat tad es viņam vai viņš man tādas blēņas sarunājam, ka svešs cilvēks tiešām sāktu besīties, bet mums tas liekas pat nedaudz jautri.
un ir daudz tādu pastulbu situāciju, kuras no malas varbūt arī izskatās kaitinosas, bet mums tās tādas neliekas:)

Var izbesīt un kā vēl, man parasti tādos brīžos gribās tādu kārtīgu podzatiļņiku šim iešķiebt, bet tas tā, mīlot! :D

Ja izbesīt ir domāts kā nokaitināt, tad pilnīgi noteikti var. Arī mīļotie cilvēki mēdz darīt dumjas un kaitinošas lietas. Jocīgi būtu pieņemt visas otra izdarības, tikai tāpēc, ka mīļoto jāpieņem tādu, kāds ir. Reizēm nu tā gribas iespert :D
Ja besīšana ir regulāra un ilgstoša, kad kaitina viss, tad gan kaut kas nav kārtībā.

Nu te jau tiešām visādas lietas, nav jau bieži, bet kādas 2-3nedēļā noteikti, un tas man visvairāk liekas,ka tas ir tādēļ, ka.. viņam neiet darbā, un tad jau cenšas piesieties līdz besamaņai..
Laikam jau jāmācās sadzīvot, bet man laikam tagad tāda pati problēma kā womankind, ka dažreiz nesaprotu,ko runāju, bet pašai jautri :D
piem, man tur neliekas nekas slikts, jo.. ne jau visu laiku tā ir :)

Var. Un nostāja- ja mani patiešām mīli, tad mīlēsi manu tāds kā es esmu- ir stulba! Ir jāpielāgojas :-)

Visskumjāk paliek, kad veselu nedēļu no vietas var viss būt lieliski starp mani un draugu, bez strīdiem. Tieši otrādi- atnākot mājās vienmēr sabučojamies, pajokojamies, parunājamies. Dažreiz vakarā paskatamies filmas.
Bet līdz ko pienāk kāds strīds, viņš katru reizi atkārto vienu un to pašu- ar tevi vispār nevar parunāt, tu ar mani negribi runāt, atnākot mājās uzvedies it kā negribētu ar mani kontaktēties, bet pret citiem esi atvērta, jautra un komunikabla. Mūsu attiecībās ir kkas noticis, utt.

Tad ko man domāt? Ka redz viņš manī tikai slikto, vai varbūt nevis redz, bet meklē slikto?
Viela pārdomām man.

Tas tiešām mēdz izbesīt, bet kā jau minēju, drīzāk paliek skumji.

Protams, ka var izbesit, kadel gan ne? Nav jau ta,ka mili cilveku, tad viss 100% patik un otrs cilveks nekad nerikojas kaitinosi vai speciali pat neizprovoce Tevi.
Naivums. :)

Man izbesii tas,ka nevar nolikt vietaa,kad kko panjem :D :@ Nu taa kaitina! Veel vinjsh vienmeer mani tik stipri miiljo,buzhina,saspiezh utt un nelaizh valjaa un nejuut savu speeku a es bez maz vai vairs nevaru paelpot . :@ Tas druscinj besii un tai pat laikaa patiik.

Mani ļoooti ātri var izbesīt,tieši sīkumos,bet mācos sevi kontrolēt un nebesīties pa niekiem un jau rezultāts ir jūtams :D.
Ja kāds sāk besīt ar stulbiem aizrādījumiem,vai nepārtrauktu bubināšanu,tad tā arī pasaku,lai beidz besīties un maitāt citiem garīgo,ja grib,lai pabesās vientulībā :D. Kkā pēdējā laikā visu uztveru viegli,kam nepatīk,lai besās,pagriežu dibenu un eju savu ceļu :D

Protams kad var.
Ja tā nebūtu tad būtu jasak aizdomaties,bet protams normas robežās.
Kad tiešām ir rozā briļļu periods tad jau visu to neredz tad liekas vis tik skaists un nespeji pateikt neko sliktu par otru cilveķu.Tas viss ir skaisti bet pienak brīdis kad cilvēki sāk dzīvot kopā un tad parādās otra radziņi..un tad pa īstam redzi der vai neder.
Bet strīdi un vienam otra kaitināšana piederas pie lietas.
ja kāda saka kad ta nau tad viņa 100% melo tāda ir dzīve tas vis piederas pie normas kad viedokli atšķiras.
Ar draugu tagad pirms gada sakam dzivot kopa un visas dienas nau rožainas.Ir strīdi un ļoti daudz kas viņā kaitina un tie visi ir lielāko ties sīkumi kurus es vnm pamanu.Piemēram pufaiku nepkarina bet noliek uz dīvāna,itkā sikums bet tas lec acis.
Bet tas nau nekas slikts katrs ir savadaks un jāmacas ar to sadzivot un var otru mieriga veida pamacit un pastastit kas tev kaitina,varbut ari ielausies,vīrieši:D

jā, kāpēc nē. es pati labi zinu, ka esmu bieži izbesījusi savu draugu.

vēl kādi viedokļi,pieredze? :)