Sveikas sniegotajās Lieldienās! Krāsainus un gaišus šos oliņ’ svētkus! :-)
Vēlējos ierosināt ,manuprāt, interesantu tēmu. Parunāsim par skatīšanos acīs. Vai jūs skatāties otra cilvēka acīs sasveicinoties, sarunājoties, iepazīstoties utt?
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas neskatās otram cilvēkam acīs. Neskatos un viss. Es varu skatīties jebkur, kaut uz zeķēm, lai tikai nebūtu jāskatās acīs. Tam nav nekāda sakara ar melošanu, es vienkārši nespēju. Grūti paskaidrot, bet retajās reizēs, kad nejauši sanāk saskatīties, sajūtos tāda enerģiski vāja. Pārņem tāda dīvaina, reizēm nepatīkama sajūta. Teiksiet, nu tad neskaties acīs?! Tā tas arī varētu palikt, ja vien... apkārtējie to saprastu. Es ļoti labi saprotu, ka lieku justies nelāgi citiem ar šo savu neskatīšanos acīs un līdz ar to arī pati jūtos vainīga.
Cilvēki to ļoti ātri ievēro. Tie, kas nepajautā ziņkārības vadīti, uzskata, ka es meloju, man ir kas slēpjams un protams komunikācija uzreiz neveidojas, kaut arī iesākumā es cilvēkam esmu patikusi, bet tiklīdz ievēro šo manu netikumu, tā viss...
Savukārt tie, kuri pajautā, kāpēc ir tā, uzreiz norobežojas, kad pastāstu, ka man tā vienkārši ir. Es vienmēr paskaidroju, ka tas nav saistīts ar melošanu vai kādu citu negatīvu īpašību, bet tāpat... jūtu, ka otram kaut kas aizveras un cilvēks uz mani skatās savādāk, norobežojas.
Mana problēma iespējams kādai šķiet ļoti nesaprotama, varbūt pat smieklīga, bet man tas tiešām sagādā lielas grūtības skatīties cilvēkam acīs. Nu jau esmu ievērojusi, ka pat neskatos vairs virsū. Runāju un vienkārši skatos kaut kur apkārt.
Vai šeit ir kāda, kura ir saskārusies ar šo problēmu un tikusi ar to veiksmīgi galā? Varbūt kāda topošā/esošā psiholoģe var ieteikt kādu risinājumu?
579
