man bija atkal tā, ka ar vienu draudzeni kaut kā atsvešinājāmies, viņa samērā bieži mēdza uzmest un vispār arī abas bijām ļoti aizņemtas darbā un mācībās, bet, kad es aizbraucu uz ārzemēm, viņa visu laiku man rakstīja un runāja, cik forši būs, kad es atbraukšu atpakaļ, ka gaida mani mājās un ko tik mēs tad nedarīsim kopā un cik forši tad būs.
Un jā, protams, kad es atlidoju, nākamajā dienā satikāmies, parunājāmies, pasēdējām ar tēju, un likās, ka tiešām viss būs kā skolas laikos, bet man liekas, ka ar to reizi, kad tikāmies tā arī viss beidzās. Pāris reizes vēl tikāmies, bet ar katru reizi arvien negribīgāk no viņas puses.
Viņa vispār kaut kā arī sākusi ignorēt mūsu draugu kompānijas sanākšanas, kas notiek reizi vairākos mēnešos, jo grūti saskaņot laikus, lai visi tiktu. nu tas būtu sīkums, bet viņa arī vairs pat nemēģina izdomāt attaisnojumus, kāpēc neierasties uz dzimšanas dienām (kādreiz, lai cik aizņemti bijām, bet dzimšanas dienās tikāmies, lai arī kas nenotiktu) , tik atsūta vēstulīti, lai labi nosvinam, lai arī ir aicināta. Bet es nezinu, es kaut kā jau esmu pieradusi pie viņas gājieniem un gan jau ka tad, kad atkal braukšu padzīvot ārzemēs, noteikti ka atkal uzradīsies, protams, neaizmirstot piebilst, lai atvedu viņai kaut ko.
Nu tā notiek, tāda ir dzīve, mūžīgā draudzība, manuprāt, pastāv ļoti reti. Un piekrītu arī, ka draudzību nevar mērīt tikšanās reizēs, citreiz tā reize tikšanās divos mēnešos ir vairāk nekā čalošana katru dienu pa kafejnīcām un skriešana vienai pie otras pēc zvana nakts vidū.