Man ir problēma, kas patiesībā ļoti traucē dzīvot un tiekties uz saviem sapņiem un mērķiem, un tas ir zems pašvērtejums. Laikam jau bērnībā tas ir smagi iedragāts, no kā tagad nekādīgi nevaru tikt vaļā - nevaru uzsākt attiecības ar puisi, nevaru piepildīt savus sapņus, nav pat spēka vairs cīnīties. Tas viss ir aizgājis tikt tālu, ka sabiedriskās vietās trīc rokas un kājas, valoda raustās. Nav jau vairs aiz kalniem prakses aizstāvēšana, nu kā lai es aizstāvu, drīzāk noģībšu tur, nekā pienācīgi aizstāvēšu. Ejot pa ielu, galvu liecu zemu un cenšos ne uz vienu īpaši neskatīties, un ja skatās uz mani, tad prātoju, kas ar mani nav kārtībā. Esmu ļoti ieslēgusies sevī, draudzenes zūd ļoti ātri, jo sākt domāt, ja jau izvairos, tad pati vien esmu vainīga, ar viņām par savu "problēmu" neesmu runājusi, tāpec pamanīt varbūt to arī īpaši nevar. Sirds pilna, visu laiku gribās sēdēt mājās, spēka ar nav, meigs nepārtraukti nāk, jo tikai miegā es jūtos pasargāta. Saņemoties un aizejot uz kādu salonu sapucēties, liekas, ka visas daiļavas skatās uz mani tā jocīgi, man atkal galva noliekta, un domāju kā ātrāk tikt prom. Goda vārds nezinu, kas ar mani notiek un kāpēc tā notiek. Puiši ļoti izrāda simpātijas, bet es vienkārši nevaru uzsākt ko nopietnu, parunāt viņu priekšā gandŗīz vai nevaru, nevaru iedomāties sevi viņiem blakus, apskāvienos, dzīvojot kopā utt. Mana sapņu profesija ir saistīta ar apkalpojošo sfēru, bet ši problēma mani attur arī no tā. Jo tālāk tas viss aiziet, jo trakāk. Viss sanāca tik murgaini uzrakstīts,bet varbūt kādai ir līdzīgi, un var dot kadu padomu kā sev pacelt pašapziņu? Šoreiz nostāšanās pie spoguļa un skaitot labās lietas sevī - nederēs, jo izejot sabiedrībā viss mainās!!
1063
