Ko jūs nožēlojat?

Ir lietas,kuras nozheeloju-gan taadas,kuras ir izdariitas,gan taas,kuras nav izdariitas. Tachu es uz visu to raugos kaa uz pieredzi,kura ir veidojusies no kljiudaam!!!:)

ui...ir padsmit gadinos bijis daudz stulbibu, ko vajadzetu nozelot...ari salidzinosi nesen...pat kauns atcereties.

no sirds nožēloju "friends with benefits" gadījumu. Man visu laiku likās, ka es viņam interesēju, bet maldījos. Ir pagājis apmēram gads, bet vēljoprojām jūtos netīra. Esmu ieguvusi mācību uz visu mūžu - pārgulēt tikai tad, kad skaidri zinu, ka esam pāris.

Isteniba ne gluzi nozeloju, bet skumstu par to, ka ta milet vairs nespeju. Zudusi uzticiba utt :) nu, neko, milu savadak, kaut gribetu ta...

Nav absolūti nekā tāda, ko vēlētos nožēlot un kā dēļ būtu jāiet uz baznīcu. Esmu pateicīga par iegūto pieredzi, arī par izciestajām sāpēm, jo bez tām nav iespējams izjust dzīvi pilnībā. Izciešot sāpes, cilvēks pa īstam spēj novērtēt laimi.

daudz....

Ka neesmu spērusi soli pretī, neesmu teikusi "jā" un esmu melojusi pati sev.

Tagad jau pagaja laiks, un ir vienalga, kas bija. Aizmirstas un lidz ar to nav ko nozelot.

Nožēloju vienas gadu ilgas attiecības - pilnīgi visas. Jo tobrīd man točno attiecības nevajadzēja.

Nožēloju, ka savu ex nepametu pāris gadus agrāk.
Vienmēr piedevu un visam ticēju!
Kas bija patiesībā uzzināju mēnesi pirms šķiršanās!

Par sevi runājot, ne gluži nožēloju, bet žēl, ka ātrāk neiemācījos mīlēt savu vīrieti tā, kā mīlu tagad un ieraudzīt to, cik brīnišķīgs viņš man ir jau agrāk. Laikam vajag, lai paiet ilgāks laiks, lai par otru varētu likt galvu ķīļā! :)

Es nekad nenožēloju, ja esmu pateikusi šķietami par daudz vai par maz.. acīmredzot tā tam bija jānotiek un tā tajā brīdī vajadzēja!

Īstenībā neko daudz nenožēloju, kas bijis, bijis. Varbūt tā vajadzētu būt un ja tas nenotiktu, tad tagadne nebūtu tāda, kāda tā ir tagad. Varbūt būtu sliktāk, nez! :) Es vispār dzīvē ļoti reti kad kaut ko tiešām nožēloju... :)

Daudzas lietas noželoju. No pusaudžu gadiem. Es tik ļoti vēlētos atgriezties kkādos 15 gados ar tādu pašu prātu kāds man ir tagad. Manā nožēlā ietilpst tik daudz lietu, ko esmu izdarijsui stulbi un pateikusi.
Bieži vein uznāk, ka atceros ko esmu darijsui vai pateikusi, un tad man vnk jaasažmiedz seja un jāaizver acis, jo man pašai no sevis ir kauns! Un tā notiek ļoti bieži.

nozeeloju, ka neizskiiros aatraak. :( ex viiru zeelodama pati cietu un beigaas sapratu, ka vinjsh arii nav laimiigs. negribeejaas cilveeku pamest ljoti gruutaa dziives posmaa, bet sanaak ka izdariiju laacha pakalpojumu abiem.

Nožēloju to, ka 16 gados biju dikti kautrīga, bremzīga un neizrādīju nekādu iniciatīvu vai patikšanu puisim, kurā biju iemīlējusies. Tas bija abpusēji un varbūt vēl tagad būtu kopā ar viņu, bet viņš padomāja, ka neko nevēlos:( Pēc tam biju 3 gadus kopā ar puisi, kuru nemīlēju, bet lai pamestu, bija pārāk labs; sanāc mānīt viņu un dot cerības, ka būsim kopā vienmēr....Pēc tam nožēloju, ka satikos ar diviem galīgi man nepiemērotiem puišiem...

ne nozeloju,bet tagad noteikti daritu ar savadaku attieksmi bijušajās attiecībās..
varbut bik nozeloju,kadaas savas sliktajās rakstura īpašībās biju ar vinju,kas lika izskirties :(
bet life goes on!

Nožēloju, ka nevarēju izvēlēties starp diviem un laikam izvēlējos nepareizo :D bet tās jau bija iepriekšējās attiecības.

Es nezinu vai nožēloju, laikam jau, ka nē. Varbūt būtu darījusi savādāk, bet tam vairs nav nekāda nozīme.
Ja būtu rīkojusies citādi, tad tagad, iespējams, es nebūtu tāda, kāda esmu šobrīd, nebūtu tur, kur esmu šobrīd, nedarītu lietas, kas ir jādara.
Man patīk kāda es šobrīd esmu, tas viss ir darījis mani stiprāku, gudrāku, tāpēc nenožēloju, jo esmu apmierināta ar savu vietu šajā dzīvē. Tā tam noteikti bija jābūt.
Nav vērts domāt, kā būtu, ja būtu. Ja omei būtu riteņi viņa būtu trolejbuss. Tāpat laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams, un tas arī nemaz nav vajadzīgs.

Nedaudz nožēloju, šo to no pirmajām itkā nopietnajām attiecībām (toreiz likās nopietnas, tagad tas liekas smieklīgi - man laikam bija kādi 14 gadi un biju ļoti naiva un ļoti kautrīga)
1) nožēloju, ka neatļāvos vairāk - nepateicu daudz ko domāju, kautrējos pārāk daudz...
2) nožēloju, ka tad, kad tas beidzās, es, kaut gan jutu, ka viņš tikai aizbildinās ar visu to, ko viņš man teica, kāpēc vairs nevaram būt kopā, tomēr nepateicu viņam, lai beidz muldēt un pasaka, kā ir patiesībā -vienalga, vai esmu viņam vienkārši apnikusi, vai viņam ir iepatikusies kāda cita vai nu vienalga kā ir. Diemžēl, arī tad, kad satiku viņu kādus 3 vai 4 gadus vēlāk, es tik un tā nespēju viņam pateikt, ko domāju.

Nožēloju tāpēc, ka man pēc tam bija grūti uzticēties, es jutos piečakarēta...