Kurām ir...;)

Anketa, ja? Ir nopietnas attiecības, divarpus gadi. Dzīvojam kopā, bez vecākiem, paldies dievam :d divas samnieces vienā mājā - nē...

Tas gan, jā! Šobrīd dzīvoju ar pusi pie viņa vecākiem...mani dažreiz tas ļoti tracina!

Jā arii man divarpus gadi, kopā nedziivojam, bet plānojam
taakaa vinja vecaakiem ir divas maajas, probleemas sadziivot ar senchiem vispaar nav, vinjam ir ljooti jauka mamma laivaikaa, gribas pashiem atsevishkji

Aj, man dikti grūti pateikt, cik ilgi esam kopā, jo mums visādi kontaktiņi bija jau iepriekš, taču viņš dzīvoja (un dzīvo) ārzemēs, tāpēc nekādus zīmogus nelikām. Vasarā nolēmām, ka vēlamies būt kopā pa īstam un tā arī dzīvojamies - ciemojoties viens pie otra. Protams, ka, kad esam kopā, tad dzīvojam kopā, taču par tādu īsto kopdzīvi to nesauktu tomēr - tā mums būs sākoties vasarai.

Manam puisim arī super mamma, es viņu ļoti mīlu...vnk tiešām gribās SAVU virtuvi un istabu...nu, saprotat?

Kopā esam gandrīz 5 gadus.
Dzīvojam kopā vienā mājā ar maniem vecākiem un vecvecākiem.
Ar vecākiem dzīvot nav nekādu problēmu, bet ar vecvecākiem gan ir kā ir...

UUU...laikam liela māja! Tev vieglāk, tie ir tavi vecāki...

Esam kopā vairāk kā 3 gadus, dzīvojam kopā gan manās mājās, gan viņa (abās ir vecāki), dažreiz paliekam katrs savās.. BET rītdien dodamies skatīties dzīvokli...tik laimīga... beidzot viss finansiāli ir stabili un varam atļauties!

Milāna, ļoti labi saprotu Tevi! Mani jau ta kaitina, ka viņa mamma ir tik tuvu mums un bieži vien vakaros pēc darba viņš ieiet pie viņas paēst, mamma paspēj no viņa netīrās drēbes savākt izmazgāt... It kā viņš vēl maziņš būtu! Un draugs joprojām uzskata, ka es neprotu gatavot un neprotu taisīt tieši tā, kā vajag (kā taisa viņa mamma ) tie tādi it kā sīkumi, bet tāda tuvu kopā būšana traucē, pirmkārt, pieaugt, otrkārt - būt patstāvīgam!

Ir attiecības 4 ar pus gadus, dzīvojam atsevišķi no vecākiem, bet kad esam LV, tad parasti pie manas mammas.
bet jo vairāk esam kopā, jo lielāka vēlme vispār dzīvot vienai...
laikam krīze attiecībās.

Medutinjsh...man ar līdzīgi...tā ir viņas māja un es nelienu virtuvē, un viņa saka lai mācos gatavot. Es māku gatavot, bet man vajag savu virtuvi, tas arī viss. Puisi nesaprot, kāpēc es besos, vnk gribu lai varam bezmazvai pliki staigāt mājā un nedomāt, ka tulīt kāds ienāks!!!

Bella_me... laimīgā! Lai veicas!

Astrīda, palaid viņu pie draugiem patusēt un izbaudi vakatu mājās viena...es iemācījos to, un viss kārtībā!

Jā, samērā liela, bet tas pat nav labi, jo mana mamma ļoti negrib, lai ejam dzīvot kaut kur citur un no tāda viedokļa nav iemesla pārvākties citur - vietas taču daudz.
Tāpat jau skaidrs, ka nedzīvosim te visu laiku.
Protams, ka gribās tā, lai pašiem sava vieta un kā tu saki, lai var bezmaz vai pliki staigāt
Jā, man droši vien ir vieglāk Kaut gan drauga māte ir forša, nevaru īsti iedomāties kā būtu dzīvot kopā..

Milāna - jā, bija laiks, kad dzīvojām ne-divatā. Nu bet gribējās skaļu seksu, vai, piem, mīlēties uz viesistabas dīvāna vai visu dienu plikai apkārt staigāt tie tādi perversie piemēri, bet vispār jau ir visādi tādi forši sīkumi, ko var izbaudīt tikai, dzivojot divata. Bet jums vismaz uz īri, ēšanu un tadām lietām ietaupās

drīz būs 3 gadi, dzīvojam kopā pusotru jau viņš ir cittautietis, studējam vispār trešajā valstī, līdz ar to - nekādu problēmu ar mammām un virtuvēm

Milāna, viņs katru 5 dienu ballējas ar draugiem, es strādāju pa nakti, un man liekas, ka tas par traku. Atbraucu pēc darba, a viņš piedzēries, un tik ļoti kaitinoš paliek...
un bijušas reizes kad vispār nav mājās.

zhilii, kur dzīvojat

Par to kopīgo vietu - ļoti, ļoti piekrītu. Kad viņš ir LV (tas ir biežāk), tad dzīvojam pie manis un es te tā arī jūtos - kā pie manis.. Gribētos jau kaut ko kopīgu tā pa īstam.

uj, tur trūkst jautājuma zīmes un smaidiņa

Mans puisis arī baigais tusētājs, dažreiz arī tā, bet mājās ierodas...