Chicks before di*ks.

Nez, nekad nav nācies saskarties ar to, ka draudzenes pazustu.
Man jau šķiet, ka attiecību sākumā ir pilnīgi saprotams, ka gribas pavadīt laiku kopā ar draugu. Un tam būtu jābūt pārejoši, ja jūsu draudzība ir patiesa!

beigsies rozā brilles un atgriezīsies pie Tevis :)

Nekad neesmu piekritusi šim teicienam gan sieviešu, gan vīriešu nozīmē. Kas attiecas uz draudzenēm - jāpiekrīt, ka, ja ir patiesa draudzība, nekur nepazudīs. Ieteiktu tev samierināties uz šo mirkli un tad jau redzēsi, kā lietas notiks.

Tas, ka Tu dzīvo pēc tāda proncipa nenozīmē, ka visi Tavi apkārtējie draugi tā dara. Protams, ka samierināties. Vari izteikt savu viedokli... bet neko vairāk.

Manā studiju draudzeņu lokā bija gadījums, kad draudzene pazuda, principā pazuda pat uz vairākiem gadiem, uzsākot attiecības. Nu ne jau tā pavisam, bet uzskatāmi nepiedalījās mūsu pārējo pasākumus. Pēctam "atgriezās" - bet mūsu starpā nekas nebija mainījies. Tagad ir precējusies, visu mūsu ceļi no regulārās ikdienas kontaktēšanās ir pagaisuši, bet mūsu draudzību tajās reizēs, kad satiekamies, nav mainījis vispār necik.

Kādi jums paradumi, katru dienu savanīties, daudz satikties, sedēt, runāties stundām, dalīties katru dienu par notikušo sīkumos, palikt pa nakti? Un pašai draugs ir?
Man jau liekas tikai loģiski, kad uzrodas puisis, nepļāpāsi vairs ar draudzeni skaipā katru vakaru 5 stundas, neskriesi uz klubiem katru nedēļu, tīri fiziski varēsi atlicināt laiku apm. 1 pasēdēšanai nedēļā. Man nepatīk malšanās pa mājām, ja pāris dzīvo kopā - teiksim, aicināt druškas palikt pa nakti kā agrāk, izvairos arī pati palikt, liekas kaut kā.. ne pa tēmu..
Parasti itkā viena otru esam sapratušas šajā lietā, draudzība jau no tā nezūd.

Karinjo, jā, man ir draugs. Nav runa par kaut kādām pļāpāšanām skaipā kā tīņiem, gulēšanu pie druškām un stundām ilgu skatīšanos acīs, bet par elementārām lietām, kā atbildēšana uz sms vai telefona zvanu, satikšanās pat ne reizi nedēļā vairs nav. Nekad nelienu citās mājās, kas pa muļķībām, pa nakti vēl palikt, kad blakus istabā būtu viņa ar draugu.. elmentāras lietas vairs nav, elementāras.

Es pajautāju - Tu atbildēji, neko Tev nepiedēveju, par sevi rakstīju. Kad šis nav mājās, man gan ir paradums pa skaipu pļāpāt stundām, kaut gan man jau 25, tīņi ne tīņi... :D
Skaidrs, ka neatbildēt pat uz sms ir stulbi. Pašplūsmā neaizlaistu, parunātu ar viņu.

man ir bijis līdzīgi, ka neatbild uz sms, un ka pat neatbild uz zvaniem!!! bet tur bija cita situācija, ka draudzene negribēja lai citas viņai nenoceļ džeku, jo džeks var atrast kādu labāku par viņu no draudzeņu loka! Diezgan muļķīgi, un tajā pašā laikā skumji, jo draudzene nebija pārliecināta par sevi, ja jau tā domāja!
Varu teikt ka tas ir pārejoši.

Annija, es Tevi lieliski saprotu. Kad manai draudzenei parādījās puisis, es priecājos līdz ar viņu. Protams, sākums ir pats skaistākais, tādēļ lieliski sapratu viņas vēlmi būt kopā ar puisi. Priecājos, ka beidzot atradusi kādu, ar ko tiešām jūtas labi, un kurš spēj viņu noturēt, bet laiks iet uz priekšu un viss mainās. Viņa arī mainījās. Viņas sapņi kaut kur pazuda. Viss, ko bija saplānojusi uz nākotni viņai kļuva mazsvarīgs. Un man ar tā pati problēma, ka telefonu neceļ, uz sms neatbild. Laikam kā jau Zakjis teica - draudzība nebija patiesa.

jā, man ir tā bijis, ka tikko kā draudzenei parādās jauns puisis, tā paliek grūti atrast kādu brīdi, kad satikties, visu laiku aizņemta utt. man nepatīk, jo šķiet tā muļķīgi, ka sākumā bez tā puiša vispār neko citu neredz, bet neko jau tur nevar izdarīt

Spanic, par to nocelšanu nebiju iedomājusies... tagad jāpadomā :) viņai ir tāda īpašība, ka vienmēr stāsta kā visi izsaka komplimentus, ka visiem patīk tikai viņa un uzmanību pievērš uz ielas tikai viņai, tagad tā padomājot, tajā visā ir apslēpti baigie kompleksi. Bet man to pusi uj kā nevajag, jāmēģina izrunāties, ja tik telefonu cels :)

Rakstu kā visīstākā analfabēte, piedodiet :) vienkārši sāka skanēt Instrumenti "Pilnīgi viens" un jāvalda šņuksti :D

Izklausās pazīstami. Mana bērnības draudzene šādi jau 5 gadus ir pazudusi no manas dzīves, tiekamies labi ja reizi 4 mēnešos kaut dzīvojam gandrīz blakus mājās. Viņai nekad nav laika,nekad nevar,bet kā sastrīdas ar puisi tā skrien pie manis un es muļķīte vnm viņu mierinu un naivi ceru,ka kādreiz mēs būsim atkal sirdsdraudzenes. ;)

diemzeel taa nu tas ir iekaartots. kad izskiiros ar pirmo viiru, preceetaas draudzenes no maniim saaka ietureet distanci - sak, nonjemshu veel vinjaam viiru. plus veel ir jaaskataas, kas pa tipu ir taa draudzene. manas dazas draudzenes ir flirteejushas ar maniem vai citu draudzenju viirieshiem, taas protams, kad man ir attieciibas, censhos tureet pa gabalu no maneejaa un tikties ar vinjaam bez viiriesha klaatbuutnes. taa tiek izbeegti lieki striidi un saglabaatas labas attieciibas.

Bet man tas liekas normāli. Protams, draudzenes ir vajadzīgas, bet ar draudzeni es nekad gultu nedalīšu, neprecēšos, bērnus neaudzināšu. Reizi mēnesī satikties ir pilnībā pietiekami, ņemot vērā to, ka ne jau tikai 1 draudzene ir. Tad ar vienu satiekas vienu nedēļu, ar otru - citu nedēļu...