Ēšana ārpus mājas: kur, kas, cik, pa cik - viedokļi

Dažkārt ir slinkums gatavot ēdienu mājās, tādēļ aizejam pasēdēt kādā kafejnīcā. Nav tas katru dienu, bet kādas 2-3 reizes nedēļā.

Man ēšana ārpus mājas ir ĻOTI nepieciešama, bet ne ikdienā... Šo es apvienoju, tiekoties ar dažām draudzenēm, kad aizejam pasēdēt un paēst kādā konkrētā vietā un izrunāties visu, kas sakrājies... Dažreiz pēc darba ar savu vīrieti aizbraucam kaut kur paēst, lai varam mājās vienkārši atgulties un atpūsties, nevis plosīties pa virtuvi...
Nu, biežuma ziņā tās ir apmēram no 5 līdz 10 reizēm mēnesī, un vidēji tie ir 5 Ls, kas par reizi tur tiek atstāts... Bet patiešām vidēji, jo citu reizi vairāk, bet citu reizi daudz mazāk...

Ārpus mājas ēdu katru dienu, jo pusdienot eju uz Lido, kas pie darba. Ja ir runa par ēšanu ārpus mājas ar nolūku jauki pasēdēt, labi pavadīt laiku, tad tas iznāk apmēram reizi nedēļā. Kad maksāju pati par sevi, vienā reizē iztērēju apmēram 10 ls.

Man ļoti, ļoti patīk ēst ārpus mājas, taču vairāk man tomēr patīk gatavot mājās (tieši ēdiena kvalitātes ziņā). Kafejnīcas biežāk izvēlos kafijas dēļ, jo bez kafijas automāta pati nemāku tādu pagatavot. Kā arī patīk tā vienkārši pasēdēt, padomāt, parakstīt.. bieži visādus rakstu darbus rakstu nevis mājās vai bibliotēkā, bet Double Coffee vai Costā. Kā arī man ir manas īpašās vietas, kur eju tikai vienatnē izdzert savu latte un, iespējams, apēst kūciņas gabalu. Tāda kā miera ostiņa man.

Vēl man ļoti patīk iet uz jaunām vietām - kad izdzirdu, ka ir kaut kas jauns atvēries, tad acis iedegas un vajag aiziet.

Par normu - nē, nedomāju, ka tas ir normāli. Pusdienas - jā, ja ir tāda vajadzība. Vakariņas dažreiz, protams, arī ir vēlme paēst kaut kur ārpus ierastajām mājas sienām, bet lai padarītu to par ikdienu... Diez vai ir pareizi.
Man, piemēram, nav nekā jaukāka, kā pagatavot vakariņas visiem un kopīgi pie galda sēdēt un mieloties. Kā rituāls, jā. Personisks, mīļš. To nepanāksi kārtējā kafejnīcā vai restorānā, lai vai cik balti galdauti tur būtu..

Vispār, manuprāt, mūsdienās zūd tā māju kultūra. Abi strādā, abi noguruši, laika nav... Tad tā loģiski vai nu nopirkt gatavu ēdienu vai aiziet paēst. Skumji.

Man šķiet, ka es ļoti reti ēdu ārpus mājas.
Visbiežāk tas ir pusdienās, ja nav nekas paņemts uz darbu līdzi. Vidēji varbūt divreiz nedēļā.
Pa retam ar draudzenēm kaut kur satiekamies un paēdam, bet biežāl ejam kokteiļot nevis ēst.
Ar vīrieti vispār labi ja reizi gadā..
Nez, reizēm liekas, ka būtu forši aiziet kaut kur vakariņās, bet principā nav man tādas baigās nepieciešamības.

es arī eju ēst ārpus mājas tad, kad negribas neko taisīt, bet tas ir diezgan reti, kādas 2x mēnesī, vai arī tad, kad gribas vienkārši pasēdēt kādā kafūzī un atpūsties. Iztērēju apm. 5-10ls vienā reizē.

Es uzskatu, ka tas nav nekas nenormāls, ja cilvēks var atļauties un vēlas, tad var ēst kur vien grib kaut 6x dienā. Pati nevaru atļauties katru dienu ēst ārpus mājas, to daru 2-3 reizes nedēļā. Parasti 1x ir ar kādu draudzeni vai ģimeni, bet 1-2 vienai pašai, kad ir kāda tikšanās, treniņš vai kursi pēcpusdienā, bet līdz tam uz mājām nesanāk aizbraukt.

Es gribētu ēst visas ēdienreizes ārpus mājas, jo man riebjas gatavot un bieži citiem arī negribas vai viņi negatavo pa manam prātam.

Dzeramnaudu neatstāju, jo pati naudu nepelnu un īsti neatbalstu dzeramnaudu došanu kā tādu, jo tramvaja vadītājam, stjuartei vai medmāsiņai arī dzeramnaudu nedodu, kaut viņi mani apkalpo.

Agrāk bieži gāju uz gan bei, jo ļoti garšoja ēdiens..Tagad iemācījos suši un medus cāli gatavot mājās un pārstāju iet, jo mājās 5x lētāk sanāk..
Protams, kad ar kādu satiekos aizeju kaut kur pasēdēt un pasūtu to ko mājās grūtāk pagatavot (grūtākie suši, piemēram )

Ēdu regulāri, gan pusdienas, gan vakariņas. Bieži pat visas 7 dienas nedēļā ēdu ārpus mājas. Par noēsto naudu labāk nedomāt.
Un ,jā, neuzskatu to par nenormālību, ja cilvēks mīl ēst ārpus mājas. Manam vīrietim, piemēram, vakariņot mājās nepatīk principā.

Piemirsu - man nav žēl atstāt summu, kas nepārsniedz 10Ls, bet parasti tie ir 5-7Ls.

Cataleya, paskaidrosi, kāpēc? Tiešām interesanti, jo pirmo reizi tādu viedokli dzirdu.

Bieži ēdam ne-mājās.
Šīs nedēļas gandrīz katru dienu, pārvākšanās dēļ, mazliet iekrāmēti esam, lai kaut ko diži gatavotu. Kaut gan šodien, uznāca iedvesma tapat un sacepu karija vistu utt.
Laika dēļ, esam izbraukuši kaut kādas darīšanās visu dienu, tad nu iepirkties, atbraukt mājās, visu pagatavot - bez stundām 3,4 nebūtu iespējams.
Arī vēlme kaut kur pabūt, izmēģināt kādu jaunu vietu, atmosfēras dēļ forši pasēdēt, virs ikdienišķā. Teiksim, citu tautu virtuves dēļ, ko es tā atceros pa šo gadu - ķīniešu, japāņu, arābu, ungāru, dāņu, zviedru, itāļu picērijas, protams...
Reizēm kā nelieli svētki pašiem - glīti saģērbjamies, izbraucam uz labu restorānu vakarā, pēctam kino, procesa dēļ. Ai, nu man patīk.

Mājās ēst gatavojam ļooti reti, jo mūsu dzīvesveids ir tāds, ka visu laiku jāskrien, vakarā pēc darba vai mācībām negribās lauzt galvu par ēst gatavošanu, tādēļ visu (gandrīz visu) ēdienu, protams, gatavu pērkam tuvu mūsu dzīvesvietai. Protams, ka ne par astronomiskām summām.

Kafejnīcas apmeklēju neregulāri. Vienu nedēļu vispēr varu neiet nekur, taču nākamnedēļ gandrīz katru dienu varu pasēdēt ar savām draudzenēm, vecākiem kādā no mūsu mīļajām pasēdēšanas vietām.

Kad biju aizbraukusi uz LV, katru vakaru dzīvojos laukā no mājas, tikos ar draudzenēm kafūžos, restorānos. Pirmā diena, loģiski, Lidiņā, talāk dažas beķerejas un suši, konkrētas lietas, pēc kā biju trakoti sailgojusies.
Protams, kādu vakaru mammucis pagatavoja savus īpašos, bet vispār atlaidu, man patiktu tāda dzīve, katru dienu svētki.

Cataleya, paskaidrosi, kāpēc? Tiešām interesanti, jo pirmo reizi tādu viedokli dzirdu.

Tu domā par (ne)vakariņošanu mājās? Nu tā vienkārši ir un viss. Es sākumā arī nedaudz brīnījos, bet tagad esmu pieradusi. Viņam patīk labi restorāni, cilvēki, sabiedrība apkārt, laba apkalpošana utt. Pēc tam var nākt mājās un čubināties divatā.
Protams, izņēmumi ir , ja ciemos nāk draugi u.tml.
Katram cilvēkam savas īpatnības.

Paldies,
man vienkārši sanācis tads periods, ka pusdienas, vakariņa ārpus majām sanācis ieturēt vairaks reizes dienā, un es tā pavēroju, ka man tas ir vairak kā rituāls, tāda kā "dolce vita novēlota" .... Pamanīju arī, ka tas aizņem arī diezgan daudz laika, un ja taja laikā būtu bijis jāstrādā, paliekpat kauns pašai no sevis... bet ievēroju, ka tas arī "ievelk", tā pati late kafija katru dienu.. tad majās vairs parastā liekas kaut kādā "ne tāda". Agrāk baigi apdirsu cilvēkus, kuri visu naudu un laiku "nosedēja un noēda", bet tagad ar šausmām saprotu, ka pāris mēnešiem pie tāda dzīvesveida pieradu, un ja kas svars nācis klāt pat tad, kad paēsts ir tikai kafeškās... arī no alkohola grūti noturēties , kaut gan tam es turos un nedzeru gandrīz vispār...
Paldies par viedokļiem, par naudu un mani, man nav žēl līdz 5 - 10 ls sev, bet par to manu maniju maksā citi, kuru naudu man arī jau paliek žēl.. un gribās apēst hotdogu, bet "norītu" naudu pātrskaitīt kādam bērnu namam...

Tā kā mums tagad ir ieslēgts ekonomiskais režīms, jo taupam naudiņu vienam lielam pirkumam, tad ārpus mājas ēdam ļoti reti. Pēdējo reizi bijām Valentīndienā Gan Bei restorānā... Pusdienas pērku sev tajā t/c kurā strādāju un turpat pērku ēdienu priekš mājām. Nav tāda laika un vajadzības katru dienu ēst ĀRPUS mājām, varbūt, ka 1x mēnesī kaut kur aizejam...

Jā, kā karinjo saka: katru dienu svētki!

ļoti reti, pat retāk kā 1x mēnesī, iemesli tam dažādi, BET es te pirms pāris dienām izveidoju sarakstiņu ar kafejnīcām/restorāniem, kur gribētu aiziet. Kad nebūs vairs jāmaksā par skolu, sākšu pa vienam svītrot ārā

Uz kafejnīcām/bāriem/restorāniem parasti dodos iedzert vīnu/kokteili, protams, ka šad tad kādas vieglas uzkodas paņemu. No lielām maltītēm cenšos atturēties.