Viss pieriebies.

Man ari agrak bija ta, kad gaju augstskola, neko negribejas, izvelejos labak palikt majas un macities vai neko nedarit, jo seviski ziema. Bet tagad dzive piespiez, lai vai ka gribetos palikt majas - es celos, eju un daru. Bet man viennozimigi tas labak patik, neka ta sedesana majas. Rosiba sava veida uzmundrina pratu un neliekas vairs, kad ir slinkums kaut ko darit, rodas viss tiesi preteji. Un kad es palieku vakara viena majas, es nevaru nosedet, gribas but cilvekos un rosiba.

Pirmkārt, mazāk sēdēt pie datora. Trenē prātu, tikai vājš cilvēks ļaujas tai sauktajai depresijai. Ej un dari, tev ir jāsaprt, ka sēžot mājās tu nekas nebūsi, tu būsi apaļa 0, laiks rit un pēc gada tu vari pamosties neglīta, nelaimīga un NEKAS! Ja tevi tas apmierina, sēdi tālāk. Cilvēkam pašam galvā ir jāapzinas, ka tikai darot kaut kas notiks. Celies, ej uz skolu, mācies, strādā, tīri māju, taisi ēst, lasi grāmatu utt. Nekad necienīšu tos cilvēkus, kuriem dota iespēja dzīvot un viņi to vienkārši noguļ, vāji cilvēki.

Starp citu, man ļoti ir palīdzējusi agra celšanās. Reizēs, kad esmu pa māju, tāpat ceļos plkst. 8.00, vingroju, ēdu brokastis, mācos, strādāju. Pamēģini kaut vai piecelties tajos 8.00, nosēdēsi pie datora, apniks un būs kaut kas jāsāk darīt!

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/72960/dzivespriecigakais-cilveks-pasaule-apprecejies-foto

izlasi, un tu sapratisi, ka tev un mums visiem ir paveicies:)

Trenē prātu, tikai vājš cilvēks ļaujas tai sauktajai depresijai. Ej un dari, tev ir jāsaprt, ka sēžot mājās tu nekas nebūsi, tu būsi apaļa 0, laiks rit un pēc gada tu vari pamosties neglīta, nelaimīga un NEKAS!

Kā galvas ārste tu noteikti nebūtu laba. Depresija cilvēkus neizvēlas - tā piemeklē tik pat garā vājos kā stipros. Un ir tādi cilvēki, kas visu mūžu ar to dzīvo, tā nav iedomu slimība, tā ir ķīmiska reakcija smadzenēs, kad smadzenēs neizdalās vajadzīgās vielas, kas atbild par kaut kādām laimes sajūtām. Un tas ir jāārstē ar tabletēm visu mūžu, nekāds "Ej un dari" nepalīdz, drīzāk izsauc pretreakciju. Es runāju par smagu depresiju.

Vispār brīnos, kāpēc tā. Sapratu- būs diskusija, visas moralizēs, bet 80% te atzīstas savās depresijās, bail paliek, tiešām tik slikti visām vai tās ir tikai iedomas?

Vispār labs raksts, ja nu gribas palagu palasīt: http://www.arstipsihoterapeiti.lv/lv/depresija.html

Man šķiet, ka "kā es varu čīkstēt, citiem ir daudz sliktāk" šajā gadījumā nepalīdzēs. Tas varētu līdzēt tad, ja meitenei būtu skumīgs prāts par to, ka viņai nav tik kruta soma kā klasesbiedrenei, brendīgi zābaki vai bijis strīds ar draugu, bet, ja apnikums ir tik liels, ka pat komunikācija ar apkārtējo pasauli apgrūtina un traucē, katra diena ir mokoša (turklāt ilgstoši), ieteikumi salīdzināt ir ar zero efektu. Neesmu zinoša psiholoģijā, tāpēc diagnozes uzstādīt nevaru, bet uzskatu, ka izeja, palīdzība noteikti ir jāmeklē. Kaut vai izstāsti kādam tuviniekam, kā jūties un ka netiec ar sevi vairs galā. Šitie "piecel pakaļu un dari" šajā gadījumā ir, piedodiet, kaķim zem astes.

man arī tā ir, tas pāriet, kad reāli SĀC kaut ko darīt, jo tad redzi, ka uzreiz labas emocijas .. :)

vai arī aizej uz solāriju, manikīru, izrausti uzacis vai tml, un tad jau tā vien negribēsies sēdēt mājās, ka būsi smuka :) gribēsies cilvēkos :)

Un, atvainojiet, kas viņai par depresiju? Viņai, saprotu, ir mājoklis, draugs, skola, ja var gulēt līdz plkst. 3 dienā, tad ir arī ko paēst. Kāda depresija? PAR KO? Tas viss ir viens liels idiotisms, cilvēki meklē kaut kādas asociācijas ar ko citu un noraksta visu uz slimību, nu kur viņai ir slimība? Tur spiežas slinkums ārā pa visām malām, nevis slimība! Nevajag jaukt divas dažādas lietas.

Un tā arī ir jādara, piecel pakaļu un dari, beidz čīkstēt un dari. Piemērus es jau ieteicu, pašai ir jāsāk ar sevi, un ja tad arī neizdodas, tad sevi var norakstīt arī par nejēgu, ar to arī pēc tam apsveikšu.

P.S. Galvas ārste es tiešām nebūtu laba, jo es dzīvē nemaz neiesaistos ar slinkiem, aprobežotiem un tuvu redzošiem cilvēkiem, un šajā gadījumā tas nav jāapspriež.

+ man ik pa laikam ir Tevis aprakstītās pazīmes, bet tagad es to noveļu uz slinkumu..
bet depresija man bija pēc šķiršanās pēc 2 gadu attiecībām, kuras, kā biju domājusi, būs mūžīgas. es kādu pusgadu gāju uz skolu 1x nedēļā, praktiski nekopu sevi un tā ... šajā ziņā es varu ieteikt iet pamācīties salsu dejot, man tas palīdzēja :) sajūta, ka esi sievišķīga, ļoooooti dzen uz priekšu dzīvē :) gribēsies gan pucēties, gan cilvēkos iziet, būt veiksmīgai :)

Manuprāt, aprobežoti ir uzskatīt, ka psiholoģiska rakstura problēmas vai depresija var būt tikai cilvēkiem, kuriem nav, ko ēst, nav mājokļa utml.. Diezgan primitīvi. Mani bieži pārsteidz tas, ka cilvēki nesaprot, patiešām NEAPTVER, ka tāpat kā fiziski un vizuāli, arī emocionāli cilvēki atšķiras. Tas, kas vienam ir īzī-brīzī, štrunts un sīkums, kādam citam ir vājprātā grūti. Kāds var iet kā traktors cauri dažādiem sarežģījumiem, kādam citam jau viens trieciens visu apgriež kājām gaisā. Ja viss būtu tik vienkārši - piecelies un ej! - domāju, psihologiem un psihoterapeitiem nebūtu darba. Neapgalvoju, ka nu tik visiem ir depresijas un slimības, cilvēki mēdz arī simulēt un meklēt problēmas, kur to nav, tomēr tik kategoriski apgalvot - tas ir slinkums, nekas cits... Njā. Domāju, to tomēr varētu atļauties secināt speciālists.

Pride_and_prejudice - labāk nedomā, atstāj to cilvēkiem, kuriem sanāk :)

Bosse, nekrīti galējībās..

Lai tā būtu. Tu taču zini labāk. :)

Pride and prejudice, un kā tev liekas, ko parasti iesaka psihologi un psihoterapeiti? Celties un darboties. Esmu mācīta, ka kaut ko vienu jāaizvieto ar otru. Visprimitīvākais piemērs - sliktas emocijas jāaizvieto ar labām. No gulēšanas un nekā nedarīšanas nekas nemainās. Jā, terapeits meklēs cēloņus, analizēs pagātni utt. Bet visa pamatā ir celšanās un darīšana. Tikai gūstot jaunas domas un emocijas, iespējams tikt vaļā no vecajām.

Tā nav mana galējība, tā ir cilvēku idiotisma galējība, vismaz šajā gadījumā, kad cilvēks var pusi dienu nočatot cosmo, bet sūdzas par depresiju. Ja depresija mūsdienās ir sinonīms slinkumam un nolaidībai, es jums visām atvainošos.

Lielā mērā piekritīšu Bosse komentāram,jo kā redzams,arī autore diskusijā pati saka: "Esmu piekērusi sevi sēžot un gaidot kad draugs pārnāks mājās,paldies dievam vinš par manu slinkumu vēl neko nezin" Autore pati saprot un apzinās,ka tas IR slinkums, vismaz visa pamats!

Nikolette, pareizi jau Tu saki, runa nav par to, ka tas nepalīdz vai tagad jāguļ gultā un sev visu laiku jāstāsta - ak, es nabadzīte, man ir depresija, bet neko nevaru lietas labā darīt, tāpēc gulēšu vien tālāk. Es runāju par to kategorisko apgalvojumu, kas pavīdēja dažos komentāros, ka tas ir slinkums un nekas vairāk, kuru vienmēr pats saviem spēkiem var novērst.

Visi cilvēki NAV vienādi un tāpēc viņi nav jānosoda par to, ka dažas lietas ir izdarīt grūtāk.

pride and prejudice - domāju, ka par maniem komentāriem būtu jāuztraucas autorei, nevis tev, nevajag savu enerģiju izlikt tur, kur nevajag! Ar to arī beigsim, tas vairs nav produktīvi.

;)