dullum, esmu tik pat ļoti pazudusi kā Tu. Man nav ne jausmas, kā lai sev palīdz. Kad dzīve man iet uz augšu, es par ēdienu domāju mazāk. Tiklīdz kāds mazākais nieks noiet greizi VISS, manas domas ir tikai par un ap kaut ko gremojamu. Esmu mēģinājusi nodrošināt, lai tuvumā būtu tikai dārzeņi jeb augļi, bet man jau nebūs slinkums pat aiziet tās 20min līdz tuvākajai ātrajai ēstuvei 22vos vakarā....
Teikšu godīgi, man ir milzīgs kauns šo savu problēmu teikt kādam. Šeit, esot anonīmai, ir vieglāk šo problēmu atzīt.
Man jau šķiet, ka neviens nebūs spēcīgāks par mani, lai spētu manu prātu sakārtot tā, lai šī mana mānija beigtos, bet pati jau arī nezinu, no kura gala sākt, lai šo stulbumu izbeigtu. Es nevaru teikt, ka sevi nemīlu, apzinos, ka esmu skaista, protams, neesmu līdz galam apmierināta ar savām formām, lai gan draugs par visu ir sajūsmā. Brīžiem šķiet, ka sevis uzturēšanai formā būtu jābūt pietiekamam iemeslam, lai sevi tā nemocītu, bet kā jau minēju, brīžos, kad ēdu vientulībā, manas smadzenes atslēdzas un es galīgi nejūtu ne to, ka ēdu, ne to, ka iestātos sāta sajūta.
102
