Šis solis tāds būs vienīgais. Gadījums bez precedenta. Šo vienīgo reizi es izvēlos mīt drošus, bet joprojām sāpīgus soļus pretī nopietnībai, kura nepieciešama, lai pastāstītu nelielu, esenciālu priekšvēsturi tam, kāda esmu šobrīd. Mazliet neprātīga, mazliet sveša sev. Tā, kura līksmojas skaļas mūzikas pavadījumā, to dievinot tāpēc, ka troksnī uz mirkli pieklust pašas domas. Tāda, kura kolekcionē mirkļa laimības, vairs neticot ilgstoša piepildījuma sajūtai. Tādu man reiz bija iespēja iemantot. Taču šo dāvanu es nepieņēmu, vēl ļaunāk, es to bezrūpīgi izlaidu no rokām, vēlāk pret to noslaukot kājas.
Tie bija agrīnās jaunības pēdējie gadi, laiks, kad mācījos uzņemties rūpes par savu dzīvi, ar dažām ikdienas jomām tiekot galā diezgan labi, citas atstājot pilnīgā novārtā. Pārsvarā lidinājos pa gaisu. Es sapņoju par lielu, skaistu milestību, kura kādu dienu mani piemeklēs un tad viss pārējais neatgriezeniski zaudēs savu nozīmi. Tad es sev atklāšu pavisam jaunu pasauli, kurā perfekti iederēšos un kurā valdīs nepārprotama, neiztraucējama harmonija; neviens to nespēs man atņemt, šī pasaule piederēs vienīgi man. Gaidot īsto, es nebūt nedzīvoju celebātā un necentos par katru cenu nosargāt sevi šķīstu - bija dažas ciešākas vai mazāk nopietnas aizraušanās, pāris gadījuma sakari karstās ballītēs. Nebiju nekāds izņēmums - tāpat kā daudzas citas, arī es bieži vien tiecos pēc šķietami neiegūstamajiem - vīriešiem no citas sabiedrības, vecuma un interešu slāņa. Mani mednieces instinkti tolaik nebija diez ko spilgti attīstīti - visbiežāk man pietika ar klusiem sapņiem, lolotiem no paliela attāluma. Daudz lapbrātāk es ļāvos pati tikt nomedīta - man patika baudīt nesamāksloto interesi, tās pirmā mirkļa emocijas, kuras, uzsākot nopietas attiecības, ar laiku izzūd vai, mazākais, kļūst blāvākas. Tā kā saskarsmē ar pretējo dzimumu visvairāk cienīju tieši šo pirmperioda svaigumu, diezgan ātri šos sakarus izbeidzu, lai dotos pretī jaunām sajūtām. Taču jāatzīmē, ka attiecības kā tādas (no vienas nakts kontaktiem līdz pat kopdzīvei) man tajā dzīves posmā nebija prioritāte. Ja gadījās kādu sastapt un patīkami aizvadīt kopīgas stundas vai nedēļas, jutos gandarīta, taču arī vienatnes periodus izbaudīju. BIju iesaistījusies vairākās organizācijās, brīvo laiku aizpildīju ar mākslu un literatūru, vienmēr par visu vēlējos uzzināt pirmā, mani interesēja teju viss, kas pasaulē notiek. Vienmēr atrados kustībā, taču veltīju daudz laika fantāzijām un prātuļošanai. Reti bija garlaicīgi ar sevi. Ja man kāds būtu lūdzis sevi paraksturot, būtu atbildējusi, ka esmu dzīvespriecīga, ļoti zinātkāra, aklāta un empātiska. Teiktu, ka vienmēr cenšos ieklausīties ne vien savās, bet arī citu izjūtās, vienmēr respektēju apkārtējos, vārdu sakot, cenšos būt aktīvs un noderīgs šīs pasaules pilsonis. Drīz vien piedzīvotie notikumi pārvilka treknu svītru apgalvojumiem par empātiju un iedziļināšanos citos. Tie norādīja uz visneglītāko manī, likdami ne gluži iekrist dziļā depresijā, bet pārvērtēt pamatus, uz kuriem būvēju savu, kā man reiz likās, visai humāno pasaules uztveri.
Jūlijā, pirms četrām vasarām, laikā, kad aiz muguras bija mans pēdējais gads vidusskolā, mēs ar trim draudzenēm nolēmām īstenot labu laiku loloto sapni par road trip mūsu garā - ceļojumu cauri Eiropai, balsojot gadījuma mašīnas, ar daždesmit latiem kabatās, līdzi ņemtot vien dažas visnepieciešamākās lietas un daudz, daudz alku pēc dažām nedēļām pilnīgā brīvē. Nekāda skurpulozā plāna mums nebija, uzticējāmies lielceļu dievam un savām sajūtām/ mirkļa iegribām/ intuīcijai. Protams, nedzīvojam sešdesmitajos, mūsdienu realitāte paģērē zināmu nodrošināšanos pret neparedzētiem gadījumiem. Tā kā divas no mums kādu laiku bija pavadījušas ārzemēs, dažās no apskatāmajām valstīm bijām sarunājušas naktsmājas, tomēr norunājām tajās iegriezties vien galējas nepieciešamības spiestas - galveno kaifu saksatījām tieši situācijas neparedzamībā, jaunu paziņu iegūšanā un tamlīdzīgi. Neiedziļināšos ceļojuma detaļās, ne par to es šovakar vēlos uzrakstīt. Sacīšu vien to, ka mājupceļu uzsākām nedaudz agrāk, nekā iecerēts. Te nu arī sākas īstais stāsts. Septembri man, acīmredzot, nebija lemts sagaidīt brīvas meitenes statusā. Un, nē, tagad nesekos romantisks pastāsts par iepazīšanos ducīgā Eifeļa ēnā vai gondolu šūpās Vēnēcijā. Pāris naktis pirms atgriešanās mājās, nakšņojām mazā Polijas pilsētiņā, kur iepazināmies ar dažiem vietējiem latviešiem, pie kuriem ciemojās vēl daži mūsu tautieši, pārsvarā pajauni puiši, pāris gadus vecāki par mums. Protams, tika nolemts, ka, latviešu meitenēm par godu jāuzrīko maza dārza ballīte, ar visiem bāleliņu atribūtiem - šašliku, rosolu, alu. Tika pat uzsliets tāds kusls ugunskuriņš, lai gan Jāņi jau labu laiku kā garām. Neko daudz no pasākuma kopējās norises neatceros, jo vakaru aizvadīju ar kādu tumšmati, kurš mani maigi ielenca jau pašā ballītes sākumā. Nebija tur nekā miesiska - mēs neskūpstījāmies, par tālāku intimitāti nemaz nerunājot. Šis nebija man ierastais "attiecību" modelis: samīļot - paspēlēties(abpusēji) - doties tālāk. Šī saskarsme jau sākotnēji atgādināja ko nopietnu. Pēcāk izlēmām kopīgi doties mājup - mēs tuvojāmies ceļojuma izskaņai un arī viņa plānotais ciemošanās laiks gāja uz beigām. Pēdīgi izveidojās vesels bariņš latviešu, sadalījāmies pāros un devāmies mājup. Es, saprotams, kopā ar Viņu (kau agrāk būtu sapratusi, ka šo vārdu vērts rakstīt ar lielo burtu). Nobalsoto mašīnu aizmugurējos sēdekļos stāstījām viens otram savu dzīvi. Viņš jau dažus gadus strādāja, diezgan agri bija kļusis patstāvīgs, "reālo" dzīvi pārzināja daudz labāk par mani, vecāku ligzdiņā ilgi nolotu vēja grābsli. Atgriezušies Rīgā, uzsākām regulāri tikties (sākumā rosināja viņš). Kā vīrietis viņš nelika maniem ceļiem ļimt, taču viņa patstāvība, labrestība, inteliģence un, protams, neviltotā interese par mani, uzrunāja. Drīz sākās arī fiziski kontakti, un arī šajā jomā es atklāju drusciņ jaunu pasauli. Neviens mani nebija skūpstījis ar tādu iejūtību un maigumu. Neviens mani neturēja sev klāt tā, it kā gribētu turēt vienmēr. Jā, jā, izklausās banāli, taču ar to vēlos pateikt galvenokārt to, ka neizjutu to drīzās prombūtnes sajūtu, kas apvija visus, kuri bija man pieskārušies iepriekš. Ar laiku pati kļuvu atvērtāka un sāku atbildēt ar teju tādu pašu maigumu. Un tomēr. Tagad skaidri redzu, ka pilnībā viņam tā arī neatvēros. Viņš allaž bija blakus, es - kaut kur prom. Es lidinājos bērnišķīgā svētlaimē, likās - tagad esmu sievišķīgi piepildīta. Tomēr visu manu attieksmi apvija kaut kāda nevērībai līdzīga atsvešinātība. Škiet, es iedomājos, ka tieši tā visam jābūt - viņš mani apjūsmo, es baudu viņa uzmanību. Mans sākotnējais vēsums ar laiku zuda, taču tagad bieži prātā uzpeld ainiņas, kas ļoti, ļoti grauž. Redzu tajās savu uzpūtību, kaprīzes, nez no kurienes radušos augstprātību. Pārsvarā mana uzvedība tomēr bija puslīdz paciešama (kā pašai tagad liekas), bet viņš mani turpināja lolot un izturējās tā, kā citi to nedarīs. Ziemā sāku aizvien biežāk ne vien nakšņot, bet arī uzreiz pēc lekcijām atgriezties viņa dzīvoklī. Līdz pavasarim dzīvojām diezgan rāmi, līdz kāda meiteņu vakara ietvaros ar pāris draudzenēm aizgāju uz kādu visai grandiozu ballīti, kurā satiku viņu. (Žēl, ka nav vēl mazāka burta par parastu mazo. Un tad vēl viena, vēl mazāka, lai apzīmētu mani.) Maza, koķeta aplidošana no viņa puses, paliela, slikti slēpta interese no manējās. Vēlāk - paviršs sekss viņa dzīvoklī. Vēlāk šie kontakti ar apskaužamu regularitāti atkārtojās reizi divās nedēļās. Viņš piezvanīja, es uzāvu glaunākās kurpītes un -klik,klak- rātni devos pie viņa Lai arī pirmoreiz, pārnākot mājās, Viņa mājās!, pusi nakts raudāju spilvenā. Asaras ātri nožuva, un es, asajiem papēdīšiem pret daudz redzējušo asfaltu klaudzot, atkal devos ceļā. Viņa intereses nenoturību manīju jau pašā sākumā un to, ka neesmu vienīgā, kas sniedz viņam šādus paļāvīga matrača pakalpojumus, labi zināju. Un tomēr. Gāju. Tās baudas kripatas, ko viņš man sniedza, es tolaik uzskatīju par savu augstāko svētlaimi, un tas nekas, ka, sasniedzis kāroto, viņš nereti pagrieza man muguru un pēc mirkļa jau paskaļi šņākuļoja. Savā cāļa prātinā pat zināmā mērā romantizēju šo situāciju - viņš - raupjš, paskarbs, nevērīgs, es - trausla un tvīkstoša. Šobrīd tas periods šķiet neciešamai mūžībai līdzīgs, taču patiesībā tie bija mēneši trīs. Vasara pašā plaukumā, gaisā kaisle un ilūzijas. Man ne. Pa to laiku jau sāku apzināties savas būtnes nožēlojamību un to, ka šādi vairs turpināt negribu. Jāpiebilst, ka Viņš, man tiešām liekas, neko nenojauta, jo, kas paradoksāli, biju sākusi pret viņu izturēties labāk. Laikam vainas apziņa, lai gan tāla, tikko jaušamai nojausmai līdzīga, man tomēr bija pielavījusies. Tomēr īsti slikti attiecībā uz Viņu tobrīd nejutos. Man bija sava laime - es, man savējā. Tuvojoties mūsu pirmajai gadadienai, saslima kāds no viņa Polijas radiniekiem, viņš aizbrauca. Es dzīvojos pa mājām, lasīju grāmatas, mīļākajam nezvanīju, biju nolēmusi pamazām izmest viņu no prāta. Mēdz stāstīt, ka pirms pēkšņas nāves ļaudis redz garām nozibam visu dzīvi. Apjausma, kurai bija lemts mani piemeklēt, nenāca gluži pēkšņi. Tā mani pārņēma pamazām, bet cieši, lēni un gandrīz iznīcinoši. Sākumā es sajutu ilgas. Ilgas pēc Viņa, kurš tagad Polijā, vietā, kur satikāmies, ilgojas pēc manis daudz vairāk, nekā es jebkad būtu to pelnījusi. Visas īsziņas, ko saņēmu, vārdi, ko dzirdēju. Piepeši es sāku apzināties savu niecību pasākumā, kurā pati it kā spēlēju galveno lomu. Es ieraudzīju savu rīcību tik drausmīgā gaismā, ka bieži vien man kļuva fiziski nelabi. Un ne jau pats krāpšanas fakts lika man sajust tādu izmisumu un dusmas pret sevi. Mani šausmināja mana attieksme pret pasauli un visu ar mani notikušo pēdējā gada laikā. Es ieraudzīju distanci, kādā biju turējusies pati no savas dzīves. Pamanīju neizprotamu muļķību un negaidītu cietsirdību. Es sāku dzirdēt pati savas domas, kuras biju lolojusi savā līdz riebumam samaitātajā prātā. Un ne jau seksuāli samaitātajā, bet cilvēciski. Es uzskatīju, ka mīlestība, ko sniedza Viņš, man pienākas automātiski. Viņš pats man nebija nekas vairāk par pannu virtuves skapītī. Noderīgs, bet mīļš jau nu ne. Un tagad, kad, viņš bija tālu, es sajutu ko jaunu. Pieķeršanos, maigumu, varbūt pat ko līdzīgu mīlestībai pret viņu un nožēlu, pašpārmetumus, naidu, riebumu - pret sevi. Šķiet, visas šīs emocijas pēdējā gada laikā kāds bija turējis man nozagtas. Un tagad es tiku atalgota ar uzviju. Kādā galēja izmisuma brīdī es sailgojos žēlastības un, tā vietā, lai vērstos pie mammas, māsas vai draudzenes, es piezvanīju mīļākajam. Klusums. Pēc laba brīža ziņa- esmu Londonā, Latvijā kādu laiku atgriezties neplānoju. Lūk. Peļķe, kurā kau sen biju pelnījusi tikt iesēdināta. Negribu iedziļināties, bet diemžēl jāsaka, ka esmu viņu vēl pēcāk satikusi. Taču bez kādas komunikācijas.
Teikšu īsi - līdz Viņa atgriešanās brīdim biju izvākusi savas nedaudzās mantas no viņa dzīvokļa, atgriezos pie vecākiem un uz labu laiku pilnībā noslēdzos sevī. Domāju, analizēju. Prātoju, kā gan varēju uz tik ilgu laiku pazaudēt cilvēcību, kuru līdz tam uzskatīju par vienu no dalvenājām sevi raksturojošām vērtībām. Uzrakstīju Viņam pāris paskopas sms, pēc tam mēģināju sev piedot, uzrakstot dažas idiotiski patētiskas vēstules. Viņš uz visu to dedzīgi reaģēja. Man sāpēja katrs viņa vārds, taču vislielāko izmisumu iedvesa neviltotā neizpratne. Lai sargātu savu ego, es nesaucu lietas īstajos vārdos un aizbildinājos ar mentālu krīzi un tamlīdzīgām aplamībām. Pamazām viņa centieni mani satikt un izrunāties pierima.
Pēc tam bieži vien iedomājos - varbūt viņš pelnījis patiesību? Bet nē. Šo patiesību esmu pelnījusi vienīgi es.
Negribu aprakstīt tos brīžus, kad viņu tagad redzu/ satieku.
Lai gan tolaik, neilgi pēc notikušā nopietni apsvēru iespēju pievērsties depresīvas vienpates dzīvesveidam, tagad staigāju pavisam citu taciņu. Esmu atvērsta pasaulei, taču nevienu nelaižu sev pavisam tuvu. Baidos sāpināt. Baidos piedzīvot to pašu rezignāciju, kas mani neizprotamā kārtā buja piemeklējusi tolaik. Turklāt. Jā, es ticu pasakām. Dažkārt tīri bvai burvestības kārtā sajūtu un apzinos, ka ma tomēr ir tas viens īstais un vienīgais. Tas, kuru es palaidu. Tas, kuru nenovērtēju. Viņš, kuru pazaudēju.
Ieteikui, vēlējumi, morāle? Well, man nepadodas sprediķošana. Un tomēr. Vienmēr pamaniet tos, kam esat nozīmīgas.
Viss.
1821
