kādu laiku biju viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē - pēc mazām dzīves krīzītēm, atguvu laimi, atjaunojot saikni ar draugiem, atgriežoties sabiedrībā, atrodot labu darbu.
esmu atvērta visam, tikai ne tiem, kas nosoda manu rīcību. labi, ja tam ir pamatots iemesls! bet, vai tiešām jāmeklē ēnas puses visam?
tad nu stāsts par to, ka man ir kāda laba draudzene, ar kuru jau ilgstoši esam samērā tuvas, tomēr saprotu, ka tā, līdz galam, atklāties viņai nevaru, tieši tā nepārtrauktā nosodījuma par visu dēļ. ar laiku sadzīvot palika grūtāk (studējam kopā), bet tā īsti brutāli draudzību izjaukt arī negribēju, tāpēc vienkārši palēnām jutu, ka atsvešinos no viņas. un tad - pienāca brīdis, kad viņa paziņoja, ka strādās manā kompānijā (t) jau tā lielu daļu laika pavadījām kopā, no kā palēnām centos izvairīties, bet tagad vēl tas! labi, iesākumā klusēju, jo cerēju ar to sadzīvot. darbs vienmēr devis man prieku un gandarījumu, gāju uz turieni kā uz svētkiem (l) diemžēl - kopš strādāju kopā ar viņu - vairs nevaru ne dienu tur ciest! :-/
viņa ir ievērojusi manu attieksmes maiņu, esmu arī viņai teikusi - ka nevaru ilgi ciest tādus pārmetumus. zinu, ka, ja tā skaidri tagad pateikšu, ka nevaru vairs tā dzīvot, tad ar viņu kontakts zudīs vispār un to īsti arī negribu :-/
vispār nezinu, ko iesākt, bet šobrīd jau smagi māc izmisums - pilnīgi vai bēgt gribas no tā cilvēka (t) draudzība jau arī tāda pusjukusi, bet nu vismaz cilvēcīgi sarunāties vēl gribas!
tāda nesakarīga "problēma" sanāca. īsāk sakot - kā lai maigāk paskaidro, ka nespēju būt draugos ar cilvēku, kas pārmet katru manu soli? (t)
iekšēji pat nedaudz naidu izjūtu - ka viņa tā izjauca manu harmonisko pasauli, esot gandrīz katrā tās solī šobrīd (t)
62
