Parastā ikdienā man ir tā "laime" izmantot sabiedrisko transportu 4x, šķērsoju visu Rīgu, uz vienu pusi ceļā 2h, gana daudz redzu gan tantes,kas var nostāvēt (un ne tikai nostāvēt), bet negrib un tādas,kas nevar, bet ir pieticīgas. Onkulīši man vispār šķiet salīdzinoši miermīlīgi.
Tā,kā no rīta man pirmajā transportā,ja ne abos, acis ir praktiski aizvērtas, es pat neredzu,ja veci cilvēki stāv, jo gluži vnk slēdzos ārā. Bet pirms 7iem vel večiņas netaisās uz tirgu un vizināties.
Parasti tas ir uz laiku pirms pusdienlaika,kad viņas atmostas.
Būtībā es laižu, ja vien pati spēju nostāvēt un nav lielās somas,kuras noturet stāvot nevarētu (parasti sakrauju klēpī), un līdzīgi kā Zaķis, paskatos uz jaunekļiem un vīriešiem,kam tā sirdsapziņa laikam neļauj palaist savā vietā. Nevar tak izrādīt tādas mīkstmiesīgās jūtas kā sirdsapziņa, līdzjūtība un tā 8-)
Bet,jā, nesen man tantiņa,lai tiktu pirmā autobusā (buss piebrauca tieši tā,ka man durvis pretī un sanāca,ka pirmā kāpju) sulīgi izvēla ar tiem ratiņiem (kur maiss uz riteņiem vai kā viņu sauc, nezinu) pa ceļgaliem iespraucoties blakus. 'Bet viņas sejā bija gandarījums par dabūto sēdvietu,kas šoreiz gan palika vel pāri :-D