stāstu tikai tad, ja konkrēti prasa. Nesen mans puisis satika vienu no maniem bijušajiem, par ko protams neko nezināja, bet laikam jau aizdomīgs palika - prasīja, kā iepazināmies un tā. Pateicu, ka pazīstu sen, ka neatceros vairs, kā tieši un tā. Taču man nelikās, ka tagad būtu jāstāsta, kas un kā. Galu galā nedomāju, ka mans puisis būtu priecīgs, zinot, ka es te sēžu un dzeru tēju ar bijušo, kaut arī reāli satikšanās bija tīri formāla...
Un arī es viņu neprašņāju. kādreiz pa jokam kaut ko, bet neteiktu, ka mani arī baigi interesē viņa iepriekšejās pāris nedēļu attiecības, zinot, ka esmu viņam pirmā nopietnā draudzene. Ja zinātu, ka ir bijusi baigā love jau pirms tam, varbūt arī prasītu.