Tava dienasgrāmata

es rakstīju skolas laikā. katru dienu. rakstīju kladēs..

Es rakstu tikai tad, kad ir riktīgi sūdīgi vai arī brīžos, kad es kaut ko nesaprotu, kā rīkoties, ko darīt, kur ir problēma.
Rakstu wordā. Bet reti, kad saglabāju, tas man ir tādai sirds izkratīšanai un domu sakārtošanai. Nevis pārlasīšanai :)

Jap, arī man tāda vēlme parādījās decembra beigās, tapēc sāku to darīt, atvieglojumu jūtu ļoti lielu, jo beidzot tas viss ir kaut kur palicis..

agrāk kad rakstīju,tad pēc kāda laika bija vēlme pārlasīt, un tad arī varēju šo to analizēt no darītā un rakstītā.

rakstu parastā klade ar cietiem vākiem..

Skolas laikā rakstīju par lielajām tīņu sirdssāpēm un KĀ viņš uz mani paskatījās. :D Rakstīju speciālajos dienasgrāmatu blociņos vai kladēs. Tagad kaut kā galīgi neprasās..

Skolas laikā rakstīju, bet izrādās, ka māsa to lasīja, tad nu sāku rakstīt slēdzmajā kladē, kuru ar dakšu var attaisīt, ja ļoti grib :-D Pirms kāda gada visu pārlasīju, pasmējos, cik naiva kādreiz biju un iznīcināju to papira griezējā. :)

Atceros,kad apmēram 12-14 gadu vecumā rakstiju d-grāmatu, bet par laimi es to iznīcināju,jo nespēju lasīt to visu kas tur bija rakstīts,man tas būt emocionāli grūti pat pēc 30.gadiem,lab ka nesaglabāju. šogad kkā sāku plānotājā pieskricelēt īsās fŗāzītes kā pagājusi diena. Jo esmu dzirdējusi teicienu,kā pirmās 12.dienas pavadīsi,tā atspoguļosies 12.mēneši,vnk gribu pavērot vai kas sakrīt :-D,nu jā izskatās ka aprīlis man paies besīgi :-D

vidusskolā bija daudzas aplīmētas kladītes ar pārdomām un dažādiem notikumiem.
Rakstot saliku visu "pa plauktiņiem", uz situāciju varēju paskatīties no malas, dažreiz tas palīdzēja ;-)

Rakstīju no ~ 13 līdz 18 gadiem. Par visām simpātijām, iemīlēšanos, tīņa naidu, visu visu, vietām dikti rēcīgi, vietām sirdsāpes bijušas tādas, ka nu tikai..
Pārtraucu, kad satiku savējo, kolīdz sapratu, ka ir īstais, vairs arī citiem nebija jēgas sirdi kratīt.. :)

Es rakstu jau gadus ~15. bet ne tādu, kur apceru mīlestību, izlieku bēdīgās sajūtas. Es savā ikgada plānotājā, katru dienu aprakstu tās dienas svarīgākos notikumus, brīžus, veiksmes/neveiksmes, bet daru to katru dienu. Tagad precīzi zinu, piemēram, kad aizgāju ar kādu uz pirmo randiņu, kad atklāju slēpošanas sezonu, kad un kur esmu svinējusi kādus svētkus! Katrā ziņā ir interesanti palasīt, ko esmu darījusi konkrētā dienā 10 gadus atpakaļ! ;-)
Ja kādreiz kļūšu par prezidenti, par mani nebūs grūti sarakstīt grāmatu! :-D

Rakstu dienasgrāmatu.
Tajā rakstu gan dienas notikumus, gan savas izjūtas un pārdzīvojumus.

Rakstu, jā. man 19 gadu, bet tā aktīvi (tomēr bieži gadās izlaist vairāku nedēļu posmus) jau kopš vidusskolas sākuma. Rakstu tādēļ, ka man bieži uznāk kkāds skumjš garastāvoklis un tad, pārlasot vecos piedzīvojumus, nākas secināt,ka vispār jau baigi jautri man dzīvē iet :-D
protams, aprakstu arī ne tik patīkamos un skumjos gadījumus, tos arī ir interesanti pārlasīt, bet tagad man kkā ir mainījies skatījums uz daudzām problēmām. bet ļoti, ļoti bieži man tur vienkārši atspoguļojas ikdiena, reizēm pat "es šodien ēdu..." formā :-D bet tas ir jauki, jo tā taču esmu es, viss, kas saistīts ar mani ir interesanti man pašai.
Vēl interesanti raksturot tikko satiktus cilvēkus un pēc kāda laika pārlasīt, parasti pirmais iespaids jau ir aizmirsies un tad ļoti jābrīnās.
Kādreiz rakstīju kladēs, bet, pārvācoties uz kojām tas likās riskanti, pie tam, roka ļoti ātri nogurst, ja stāstāmā daudz. Pagaidām rakstu internetā privātā blogā, bet kkā visu laiku tāda nemierīga sajūta, nevar pilnībā atklāties, tāpēc domāju, ka jānovelk kkur tāda speciālā programma, kur var rakstīt dienasgrāmatu un kur parole virsū. wordam arī īpaši neuzticos, jo tur vienmēr sānā rādās, kas pēdējais skatīts un tā kā nevaru nodrošināt to, ka neviens cits pie mana datora nesēdēs, tad wordu labāk neizmantoju.
datorrakstam plusiņš vēl tāds, ja ir vēlēšanās, var taču izprintēt un pēc gadiem lasot nebūs acis jāmežģa ārā. īpaši mana rokraksta gadījumā :-D

Pirmo un vienīgo dienasgrāmatu rakstīju pirmās mīlas iespaidā 17 gados. Joprojām mētājas kaut kur, ārkārtīgs naivums spiežas laukā, tāpēc kauns pat lasīt.

Rakstīšanas terapija man vienmēr palīdz, savas pārdomas par dzīvi uzticu blogam, bet privātās lietas atstāju sev. Ar roku katrā ziņā vairs nerakstu.

rakstīju, kad man bija kādi 11 gadi..līdz ~14 gadu vecumam. Bija tāda bieza klade. A
tceros, kā aplīmēju ar olsenu un simpsonu bildēm un priecājos, ka baigi smukā sanāca :-D
Glabāju kādus pāris gadus, kaut kad atradu, izlasīju un pasmējos- kāda maza un naiva meitenīte tad biju. :-) Kladi sadedzināju, jo tur bija tiešām personiskas lietas sarakstītas un negribējās, lai kāds atrastu un izlasītu tagad.

Es rakstīju dienasgrāmatu no 12 līdz 17 gadiem (apmēram), bet tie ieraksti sākumā bija tādi ļoti sadzīviski - bijām pilsētā, nopirkām to un to, atbrauca ciemiņi:D Kādi pāris teikumi katru dienu. Vēlāk jau rakstīju par savām emocijām iemīloties, ko VIŅŠ par mani domā utt.:D Tā laika dienasgrāmata saturēja arī manus pirmos dzejoļus. Vispār, kad aizbraukšu uz laukiem, būs jāatrod un jāpārlasa:)

WaRRior - kādā adresē esi izveidojusi blogu?

Rakstīju no kādiem 12-17 gadiem. Tad vienu iekārtoju jau vidusskolas pēdējā klasē. Ilgi tās slēpu un vadāju līdzi, mainot dzīvesvietas. Šad un tad pārlasīju, patīkami, ka reiz biju tāda sapņotāja un dzīvoju pussoli virs zemes. Gadu atpakaļ saņēmos un abas sadedzināju.

Man ir viena diensgrāmata jau kādus 5 gadus, ļoti glīta klade ar cietajiem vākiem. Sākumā jau cītīgi rakstīju visu, kas notiek manā dzīvē, bet tad sapratu, ka saturīgāki raksti ir,ja kādas 3x-5x gadā ierakstu. Nu tā, kad ļoti sagribas, tad izkratu tajā visu savu sirdi, visu, kas pa pāris mēnešiem noticis un tad ir feina sajūta. (l)