Manuprāt, ja cilvēks VAR atļauties, tad ieiet veikalā un nopērk. Arī, ja ir sakrājis. Tā nauda ir uz rokas un to var atļauties.
Ja jāņem līzings vai kredīts - nu nosacīti var atļauties, bet, ja jau varētu uz visiem simts, tad pirktu uzreiz.
Man pašai ir studiju kredīts, sanāk, ka dzīvoju pāri saviem līdzekļiem, jo teorētiski mācīties es nevaru atļauties. Nu šāds gadījums, manuprāt, ir ok. Toties zinu vienu meiču/sievieti (23 g.), kas savā vecumā nestrādā, ņem sms kredītus solārijiem un šmotkām, pagarina termiņus, un, lai atdotu atkal aizņema no kāda. Un jāā no malas izskatās, ka baigā dāma, bet, kas tur apakšā slēpjas...
Dažreiz tā dzīvošana pāri saviem līdzekļiem var būt gandrīz neizbēgama (jo nemācīties nevaru), bet dažreiz, kā šis sms credītu gadījums - pilnīgi "no brains" vairants.