Labakaa draudzene.

Man arī nav īstas draudzenes jau vairākus gadus, tikai tādas paziņas skolā un šur tur citur. Man ar tām draudzenēm ir bijis tā, ka ir tikai kādu noteiktu laiku, pēc tam, kad ceļi šķirās (skolas maiņa utt.) viss kaut kā pabāl, diemžēl. Tagad jau kādreizējām draudzenēm ir vīri, bērni, dzīvo ārzemēs..., tās kas palika manos laukos dzīvot, arī vairs nesatieku, jo uz turieni aizbraucu ļoti reti un, kad aizbraucu, nav jau vairs par ko runāt un pat negribas vairs satikt. Skumji patiesībā:( Man gan ir paveicies, ka mana mamma ir man laba draudzene, tad var iztikt, nezinu, kā būtu savādāk; kaut gan es vispār tāda vienpate, kura nemeklē speciāli draudzību, sabiedriskāka raktura meitene gan jau būsu daudz grūtāk.

tb sabiedriskāka rakstura meitenei gan jau būtu daudz grūtāk

man draudzības tēma tieši tagad aktuāla, jo nu jau oficāli :D mēs ar labāko draudzeni vairs neesam labākās draudzenes. Iemesls - viņas puisis, kuram viņa atvēl VISU savu laiku, bet draugus ir gandrīz pilnībā aizmirsusi. Ja agrāk tikāmies vairākas reizes nedēļā un sarakstījāmies gandrīz katru dienu, tad tagad pēc viņas uzmanības ir jālūdzas. Un tas draugs ir pimpis, kura atstātās rētas pēc pirmās šķiršanās es viņai palīdzēju aiztaisīt un tagad tas pats pimpis ieņem karaļa lomu, kamēr viņas draugu vairs vnk nav :) es to vairs nevarēju izturēt, vnk vairs necentos neko saglābt šajā draudzībā un tā nu viņa pagaist. Un es vairs par to nepārdzīvoju, bet godīgu saku - ceru, ka viņa gan, lai saprot, ka nevar tā rīkoties, jo pie sevis cilvēkus pieradina arī vnk draugus, nevis tikai otru pusīti. Bet man tā pat paliek ļoti labas draudzenes un es pati braucu prom tagad, kas, protams, ietekmēs draudzību arī ar viņām, bet anyway, attālums, manuprāt, ir loģiskāks draudzības pajukšanas iemesls kā dzimumorgāns.

tāda labāko draudzeņu padarīšana bija ļoti aktuāla skolas laikā, bet jo vecākas kļūstam, jo tas kļūst nenozīmīgāk. Manai visu laiku labākajai skolas draudzenei ir 12 klašu izglītība un nu jau 2 bērniņi, es tūlīt būšu maģistrs un tiecos vēl augstāk, bērnu man nav. Tieši šī iemesla dēļ arvien retāk un retāk tiekamies un saprotam, ka tas, kas mūs vieno, ir pozitīvās atmiņas, jo tagad pat vairs īsti nav ko parunāt, neizprotam viena otras problēmas utt. Tagad labāks kontakts ir ar sev līdzīgi domājošajām meitenēm, karjeristēm, kursabiedrenēm, ir daudz vairāk kā kopīga. Turklāt man ir draugs, arī draudzenēm vairumam ir otrās pusītes, tādēļ pašsaprotami, ka tās ir pirmajā vietā, un pēc tam pārējie draugi un draudzenes.

Tomēr man ir vairākas labas draudzenes (no kurām neviena nav kā labākā draudzene), toties mums ir daudz kā kopīga un draudzībai veltām vienlīdz daudz sevis.

tāda labāko draudzeņu padarīšana bija ļoti aktuāla skolas laikā, bet jo vecākas kļūstam, jo tas kļūst nenozīmīgāk.

Absolūti nepiekrītu! Vismaz es ar gadiem arvien vairāk novērtēju, ka neskatoties uz ģimenēm, darbiem, otrajām pusēm un pat dzīvei dažādās valstīs, draudzība vēl joprojām pastāv!

Es pat iedomāties negribu, kāda būtu mana dzīve bez manām draudzenēm. :)

mainās laiks,
mainās tava domāšana..
mainās cilvēku prioritātes, mērķi un dzīves uztvere..

mainās arī draugi, kas ir apkārt..

tā nu tas ir..

protams, poziitivi un labi, ja savu skolas dienu draugu/draudzeni vari sev lidzi noturet visos dzives mirklos pat pec 20gadiem...bet....