uznācis lielais gruzis un bailes. pirms neilga laiciņa dabūju jaunu darbu, bet pastrādājot, saprotu, ka nav priekš manis. iesākumā likās, ka būs superduper, bet nu esmu sevī vīlusies, ka tā varēju domāt. darbs nav grūts ne fiziski, ne psiholoģiski, bet man tas nesagādā nekādu gandarījumu. katru rītu vajag saņemties, lai vispār ko varētu sākt darīt. katrs vakars ir nejēdzīgs, jo nevaru atšūties no domām par to, ka uz nākamājā dienā uz darbu. šādi tas jau ir otro darba vietu pēc kārtas. pirms tam nevienā darbā nebija šādas problēmas. protams, kad iestājās lielā rutīna, tad arī tajos nebija vairs tik forši, bet pēdējos tas besis ir tik izteikts, ka sāku domāt, ka ar mani kaut kas nav īsti kārtībā. ?! (t)
grūti saņemties pateikt šefam, ka tomēr tur nestrādāšu. parasti tas nav sagādājis problēmas, bet šoreiz ir kaut kā savādāk. saprotu, ka viņi uz mani paļāvās un pieņēma darbā, bet nu man sanāk viņiem uzmest. stulbi. kā lai saņemas? :-/
bez tam, man ir bailes no tā, ka ja pametīšu šo darbu, par sodu man netiks vairs neviens cits darbs :-D
108
