Sveikas!
Gribēju padalīties savās sirdsāpēs.
Vakardien atrakstīja viena mana draudzene, kurai bija rakstījis mans pirmais puisis, jo gribējis izkratīt savu sirdi.
Protams, būdama mana draudzene, pārsūtīja viņu saraksti un tā bija tik skumdinoša un sirdi plosoša, ka asaras saskrēja acīs. izrādās, ka kaut kopš pēdējās mūsu kopā būšanas reizes (pirms pusotra gada), joprojām nav spējis mani aizmirst-tas, kā viņš to aprakstīja, ka katru dienu esmu viņa prātā un sirdī, katrā sapnī viņš redz tikai mani un nevienai citai meitenei nespēj atvērties, jo mīlēja un mīlēs tikai mani, ka nožēlo, ka necīnijās par mani.
mums attiecībās tiešām bija ļoti smagas, es daudz viņu tiku sāpinājusi, daudz reizes šķīrāmies un atkal bijām kopā, pārvarējām attāluma attiecībās, bet es tomēr jutu, kas nespēju būt kopā ar viņu.
šobrīd, es jūtos tik ļoti vainīga, ka viņš tā mokās vēl manis dēļ. Vinš ir no tiem ļoti ļoti emocionālajiem puišiem. reiz mūsu mammas bija tikušās, un teica, ka viņš pēdējā laikā ļoti daudz dzer un tika dota zīme, ka daļa ir arī mana vaina.
Es tik ļoti gribētu viņam palīdzēt, bet es nezinu kā. Un vai tas maz ir iespējams, laikam jau nav...
St.c. vakardien pa dienu es centrā satiku viņam tik ļoti līdzīgu puisi, ka man nācās bez maz vai minūti uz viņu skatīties, lai saprastu-ir tas viņš vai nav. Mans tagadējais puisis pat bija noticējis, ka tas ir viņš. Tāda dīvaina sakritība, ka tieši tajā pašā vakarā man pavēstīja par to saraksti..jeb vārbūt Kāds pielicis pirkstu man likt par viņu domāt katru brīdi tagad.
Ko gribēju ar šo panākt..Varbūt arī Jums tā gadījies ar iepriekšējiem puišiem? Vai palūgt kādam parunāt ar viņu, likt saprast, ka satiks notekti kādu jauku un mīlošu draudzeni..eh nezinu. (t)
219
