Kāpēc krokodils pie telefona?

Protams, arī ķēmojos. Kā tagad atceros, mammai stāvēja Burdas kā par nelaimi tieši blakus telefonam. Un žurnāla redaktore bija Gunta Pūķe. Man šausmīgi iepatikās tas viņas uzvārds. Bieži vien uzzvanīju un apjautājos - kā klājas Pūķa kundzei! :D :D :D


Bet vēl vairāk par ķēmošanos man patika uz dullo uzgriezt numuru un tad jautāt, vai tur ir kāds bērns, ar ko parunāties un sadraudzēties. Tā sapazinos ar vienu meiteni, kad mums bija kādi 6-7 gadi. Bieži sazvanījāmies un pļāpājām. Pēc tam no telefondraudzenēm pārtapām vēstuļdraudzenēs, tīņu gados pat vairākkārt satikāmies. Tagad arī draugos viņa man ir un tādu nelielu kontaktu uzturam! :)

O, kāds Zaķim veiksmes stāsts. :D

Late - un vēl pie tam, tai meitenei bračka tagad ir visnotaļ populārs čalis latviešu mūzikā. 8) A es šamo atceros kā sīko, kas muzicēja tā, ka ausis krīt ciet! :D :D Ehh..žēl, ka viņš mani neatcerās vai nepienāca pie telefona tajā liktenīgajā dienā, tad es moš tagad būtu baigā sabiedrības dāma. :D :D

Zakji, pastāstīsi,kas tas ir par brīnumu. Gribu zināt,ko palaidi garām. :D

mēs ar draudzenēm bieži zvanījāmies un jokojāmies pa telefonu :-D
kaut kādas stulbības runājam klausulē, un kad parādījās tas pakalpojums 116 , kur apmaksā tas , kuram zvana, zvanījām no telefona būdiņas un teicām , ka zvana radiniece no laukiem :-D un kad tas cilvēks apmaksāja tad sākām jokoties. bet tad mēs nesapratām naudas vērtību un visu pārējo..

Vasaras parasti pavadīju laukos kopār ar radu puikām, protams, kad lielie nebija mājās mēs pie telefona klāt :D Pārsvarā zvanījām uz dullo un klasiskais teksts bija - Jums vannu nevajag? Atbild - nē nevajag? Nu tad metiet ārā :D un pašiem smiekli pa visu māju :D
Rīgā klasika bija pievanīt pie durvīm un laisties prom! :-D

Super tēma, smējos lasot :-D
Pati arī esmu zvanījusies, gan uz uzziņu dienestiem, gan visādiem cilvēkiem pēc telefona grāmatas. Atceros, ka vienreiz skolā zvanījāmies pēc kārtas uz 118. Kad pienāca mana kārta, man vajadzēja izlikties, ka es meklēju lielāko māju Jūrmalā. Beigu beigās es kaut kā nokautrējos un viss aizgāja pa nopietno...visi bija manī vīlušies :-/ :-D

Late - nu to kādreiz neformālā gaisotnē pastāstīšu. Šeit publiski kauns, jo čalis tiešam ir gana populārs! :D

Hahaaaa, meitenēm smieklīgi stāstiņi..
Es neļāvu zvanīt glābējiem un tādiem nummuriem, to gan neatbalstīju, jo ja tajā laikā kāds, kuram tiešām vajag palīdzību gribēs sazvanīt? Mazpilsētā tak nav daudzas līnijas, pa kurām sazvanīt!

Draudzenes dzimšanas dienā, kkādos pusē trijos naktī zvanījām, kad pacēla klausuli prasījām: Tu gulēji? vai arī - kapēc neguli, ej taču gulēt utt.
Atceros, ka tad kad pavisam maza biju, kad biju apslimusi viena mājās, garlaikojos, tad arī zvanījos un sazvanīju kkādu kinostudiju, normālu klačiņu uzsitu, bet nobijusies gan biju, jo domāju, ka viņiem būs mans nr. un atradīs, kas zvanījis :D

Pirmajā kursā mani izjokoja...:D
Zvanīja it kā no bankas un teica, ka man esot kaut kādi parādi, kaut kāds mistisks kredīts, es , braucot autobusā, biju riktīgi pārbijusies, mazums, kāda datu noplūde, jo uz to brīdi formēju studējošo kredītu. Pēc tam, kad tas cilvēks juta, ka esmu satraukusies sāka smieties, gribējās uzšaut, kad satiku :D

Ak dies, cik taa nav dariits, saakumskolaa taa bija populaara izklaide, sanaakt kopaa un zvaniities, protams paziistamajiem jautraak (iipashi puishiem, kas simpatizeeja) paarveidotaas balsiis. Es gan atceros, ka vienu meiteni novedaam liidz reaalam paarbiilim, bija taads projekts speeleet traku, vecu veci, kas vinjaa samiileejies un katru dienu zvaniit, mums pat ir ´naids uz muuzu´ tagad, jo vinja paarlieciibaa, ka es taa biju, kaut gan vinjas pashas labaakaa draudzene.

Bērnības bļēņas mazāk atceros, bet kādos 16gados ar bijušā drauga māsu, kurai jau bija virs 20 gadiem zvanījāmies zināmiem cilvēkiem. Tajā laikā viņa viesnīcā nakts maiņās strādāja un 4 no rīta zvanījāmies.
Pārsvarā teicām, te no tāda un tāda dzīvokļa, jums ūdens mājās ir. Cilvēki gāja pārbaudīt. Visi saka, ka ir. Tad teicām, ka vajag nomazgāties, tikko pēc darba un jau pēc 3h uz citu darbu jāiet un, ka jānomazgājos, jo smirdu utt. Cilvēki šokā, samiegojušies un nesaprašanā.

Tiešām sasmējos lasot šo diskusiju, atcerējos joku, ka visstulbākais jautājums ir zvanīt uz mājas telefonu un pajautāt vai esi mājās :-D.
Bet vispār pa tēmu, zvanījāmies uz urrā, ka bijām galīgi sīkie zvanījām Tele2 operātoriem, zvanījām uz dullo numuriem un tēlojām, ka numuru atradām iepazīšanās portālā, ka vēlos iepazīties :-D, takā man padevās nopietni pārliecinoši runāt un nesmieties, tad uztaisīju arī vienam džekam scēnu, ka esmu stāvoklī palikusi no viņa, ko man tagad darīt, ka lieta nopietna :-D, tāpat tēloju, ka esmu no VID un ka nav samaksājis nodokli pietam paģērošā tonā, ka otrā pusē cilvēks bija sabijies :-D
Policijai, Ugunsdzēsējiem un ātrajiem gan nekad nezvanījām, tieši jau iepriekš komentāros minēto iemeslu dēļ.

Tikko kārtējo reizi sajutos veca! :D

Kad citas bija sīkas, tad jau bija Tele2.. Kad es biju sīka, tad mobilo vispār vēl neviens tuvumā nebija redzējis.. :D

pēdējais šāds joks bija februārī.. viesnīcā Indijā.. Tur iekšējie Nr. - ja zini istabiņu, tad vari uzzvanīt. un tad nu mums daži labi nesa cauri citus.. :D ... ak dievs.. tas bija labi.. :D :D

Bet jā.. bērnībā, kad bija bezmaksas sarunas.. tajos laikos.. ui un kā vēl zvanījām uz visādiem numuriem .. :D

Njā - manā bērnībā vietējie telefona numuri sastāvēja no 3 cipariem. Principā visus, ko vien var iedomāties, kam varētu zvanīt, zināju no galvas. Un mobilie operatori parādījās tikai vidusskolas laikā..

Man vienreiz pēc trakas ballītes zvana telefons-tur(pēc balss spriežot, paveca tantiņa):"Sandra?"
es saku "Nē, jūs nepareizi piezvanījāt",
pēc kāda laika atkal zvana: "Sandra?"
es atbildu "jūs atkal nepareizi piezvanījāt", tad sieviete man "Pasauc Sandru! Kāpēc pie tevis ir viņas telefons?" <- tas viss tādā niknā balsī :D
Bet bērnībā ojoj kā ar brāli zvanījāmies...vienreiz pat tā dēļ nācās saskaties ar policiju :D

Oj, atceros kā mēs mazas ar māsīcu zvanījām uz dullo un piedāvājām iegādāties Fen Šui grāmatu :D Daudzi arī gribēja. Vēl zvanījām uz 1188 un kaut ko stulbi 3x no vietas jautājām, kad zvanījām 4x teica - jūsu nr ir 228** - uz ko mēs atbildējām - nav vis :D
Arī zvanījām uz telefonbūdiņām un rēcām, ja kāds iegāja un pacēla - tad teicām, ka nogalināsim :D Ajj, nu sviests karoč :D

Nu,kas jauns? :-D

Hahaa, mees ar maasu arii ilgu laiku beerniibaa aizraavaamies ar shaadaam izklaideem :-D Kad vecaaku nebija maajaas vai arii kad vinji skatiijaas TV, mees ieliidaam savaa istabaa ar telefonu graamatu un zvaniijaam visaadiem numuriem. Ierastaakie teksti bija: Labvakar, kaa klaajas? Vai tagad esi maajaas? Un tad klausules otraa galaa,protams, prasiija: a kas zvana? Un mees vienmeer atbildeejaam: kaa, vai tad tu tieshaam mani neatceries, te es, tava jauniibas dienu drudzene. Un visjautraak bija tad, kad cilveeki tieshaam noticeeja un saaka mineet vaardus. Atlika tik pateikt: jaa, tu pilniigi pareizi uzmineeji, un tad tik saakaas lielaa chakareeshana. Kjip, es te tavaa pilseetaa tagad esmu, domaaju, vai nevareetu atnaakt ciemos, un labaakais tas, ka biezhi vien cilveeki arii piekrita un tika sarunaats laiks un veel visaadas detaljas :-D
Mums jau tur veel visaadi scenaariji tika radiiti un vispaar baigi smiekliiga un jautra taa padariishana bija :-D
Man shkjiet, ka vecaaki par to taa arii nekad neuzzinaaja :-D