Pārdzīvojums.

Tas pāries pats no sevis, cilvēki mirst, tas ir normāli. Mēs jau raudam, jo ir žēl sevis, ka MĒS viņu vairs nesatiksim, ka MUMS sāp. Aizgājējam jau vairs nekas nesāp. Paraudāsi un pāries.

Palīdzēs tikai laiks. Ļauj sev sērot un ar laiku viss nostāsies savās vietās. Starp citu, laba vieta, kur anonīmi izlikt savu sāpi - emotionalbagcheck.com Tur vari ierakstīt, kas tevi nomoka un kāds to izlasīs un aizūtīs tev dziesmu un kādus mierinošus vārdus. Man kaut kā palīdz brīžos, kad sāpīte dvēselē iemetas...

MikMik,man nepilna gada laika ari aizgaja divi loti tuvi cilveki. Sapeja briesmigi,acis biju izraudajusi sausas, bet dzive turpinas..lai cik banali tas neizklausitos, bet laiks tiesam dziede visas bruces. Tev pagaidam tas viss ir loti nesens, neturi asaras sevi, iededz sveciti, izraudies, kamer nav speka.. Lai cik skumji nebutu mes visi esam mirstigi. Turies!!

Tas ,protams, nav tas pats, bet man aizvakar nomira katjeens, kur naavee vainoju sevi.... Ja godiigi, tad nedomaaju tik tam paari nekaa, zinu, ka atcereeshos vinju vienmeer un skumshu arii vienmeer... Raudaat jau gan neraudaashu vienmeer... Taapat arii Tu, negaidi, ka saapes paaries pavisam, taas tikai kljuus mazaakas un cieshamaakas! Veelu Tev izturiibu un speeku dziivot taalaak!

Pus gada laikā nomira gan ome,gan vectēvs.Ome nomira gandrīz pirms gada 9. janvārī.Joprojām nevaru pārdzīvot,pietrūkst.Pietrūkst pat lietas,kas agrāk kaitināja-bieži zvanīja un sauca ābolmaizi ēst,svētkos centās būs pirmā,kas apsveic un zvanīja jau 6os no rīta,Z-svētkos dāvināja tikai adītas zeķes,tagad šo zeķu man vairs nav,bet tik ļoti pietrūkst,ka staigāju pa tirgu un meklēju tantuku,kas ir pēc iespējas līdzīgāka mani omei,lai no viņas nopirktu adītas zeķītes. :%27-(
Vectēvs gan nepietrūkst,bija riebīgs,vel pāris mēnešus pirms nāves pamanījās ar kulaku pa muguru iesist un,kad raudādama aizskrēju un aizcirtu aiz sevis durvis,skrēja pakaļ un ārdījās.Viņa bēres aizgāju pie omes kapa.Bijis nebijis.Pirms gadiem diviem vēl manu suni pie kaimiņu suņiem iemeta,lai nokož,nepatika,ka ar viņa suni skrien.Ienāca iekšā un pateica,ka labāk esot,kad šajā mājā ir tikai viens suns,pēc apmēram pusstundas pie manis skrēja māsīcas mamma un bļāva,ka manu suni kaimiņu pagalmā kož nost(man taksis,viņiem 4 vilku suņi),bet neko suns dzīvs vēl šodien vien ar rētām.Neviens gan nevar apstiprināt,ka viņš viņu tur iemeta un neviens arī netic taču es zinu,jo vēl līdz šai dienā žogā nav atrasts neviens caurums un pāri jau tas taksis pārlekt nevarēja,turklāt viņam nekad tie kaimiņu suņi nav interesējuši.Tiešām nav žēl,bet ome gan laikam pietrūks vēl ilgi un dikti.

Harmony . heh. man vectētiņš atkal mīļāks par omi bija. Ome tāda, kas vislaik kasās, vislaik kautkas nav pareizi, bet vectētiņš vienmēr sagaidīja smaidīgs uz sliekšņa, vienmēr stāstīja kautko, pa vidu, kamēr ome kautkur driblēja apkārt un neuzskatīja par vajadzību pajautāt, kā iet, kas jauns... man noteikti pietrūks viņa sveicienu dz/d, vienmēr, ja ome šad tad neatcerējās, tad vectētiņš vienmēr bija pirmais, kas apsveica, vienmēr zvanīja,prasīja ko viņa mīļā čiepa dara...viņš vienīgais mani no mazotnes visus manus 23 gadus sauca par čiepu. pietrūks arī tā. sāp tas, ka nevaru atvadīties no viņa kā pienākas, bet ceru, ka brālis, māsa, mammīte to izdarīs manā vietā ar vissiltāko mīlestību. žēl, ka šajās skumjās nevaru būt ar viņiem.

Lasu jusu stastus un domaju-ta laikam vienmer ,kamer cilveks dzivs ,kaut ka nenovertejam-milam jau tapat,bet liekas vienmer bus... (t)
Atceros,ka man pazinoja par omites navi-braucu uzreiz uz Vaciju,cilaju visas vinas lietinas,manas bernu dienu bildites,teta bildites ,vestules!Tik daudz nezinaju par vinu-lasiju un sapratu ,ka bijusi tiesam ipasa sieviete!Loti pietruka-mira gandriz sagaidot 100 gadus-gandriz sagaidija savu lielo jubileju !
Diosa-saprotu,ka ari dzivniecina nave loti sap-mamma raudaja tik traki par savu Muri-tomer tie 13 gadi -bija ka berns! (s)

Par visiem mums sāp, vai tas būtu cilvēks, vai dzīvnieks, viņi taču uz visiem laikiem atstāj mūsu dzīvē pēdiņas....

Labi, ka tu varēji tikt pie savas omītes, man diemžēl nesanāca, jo bēres dažu iemeslu dēļ tika organizētas pēc iespējas ātrāk... :(

Piemēram, mani citu cilvēka nāve ļoti izsit no sliedēm. Galvenais, ka esi pati no nāves nebaidos, bet citu cilvēku nāve mani baida :-(
Tad, kad mirst vectētiņš vai vecmāmiņa, nu jārēķinās ar to, ka tas laiks pienāks - agrāk vai vēlāk ... Trakāk ir tad, kad nāve nāk pavisam negaidot jaunam cilvēkam. Lai gan nāvei jau nekad nevar sagatavoties (t)
Īsāk sakot, diemžēl tā ir jānotiek. Un, tici man, daudzi cilvēki, kas aiziet aizsaulē nevēlas, lai mēs tik ļoti skumstam. Jo patiesībā manuprāt pēc nāves cilvēks nonāk daudz labākā pasaulē nekā šī.

Ar veciem cilvēkiem ir mazdrusciņ vieglāk,jo kā jau iepriekš teica, tas ir dabiski. Un tu kaut kā to pieņem,ka tas notiks, tāpēc vieglāk tiec pāri. Es katru dienu iedomājos par savu vectēvu,viņš man ellīgi pietrūkst, bet es nepārdzīvoju vairs. Vienkārši daudz ko stāstu un atceros viņu visādās situācijās. :-)
...bet tagad man klases biedrenei nomira draugs. Tik jauni un negaidīti. Tas man liekas šausmīgi. Nezinu kā viņa tiek pāri. Gribētos,ko jauku pateikt, bet pat nav ko uzrakstīt. Ceru,ka viņai viss būs labi.