Ar savējo esmu diezgan ilgi jau. Protams, rutīna, pieradums, dazkārt pat apnikums. Šajā sakarā parunāju ar vienu paziņu psihologu un arī pati padomāju pie sevis un esmu nonākusi pie secinājuma, kāpēc ir manas attiecības kļuvušs tādas kā lai saka nekādas.
Es vairs neapbrīnoju savu vīrieti :(
Un priekš manis tas ir ļoti svarīgi. Mani vispār velk pie vīriešiem, kurus ir par ko apbrīnot, no kuriem var mācīties, iedvesmoties, klausīties viņos pavērtu muti.
Sākumā es savējo apbrīnoju, biju sajūsmā par viņa panākumiem, inteliģenci. Bet tagad, kad tas viss jau kļuvis tik pierasts un pagājuši daudzi gadi un pati esmu daudz augusi, viņš vairs neliekas nekas tāds,,,