man arī uznāk tādi mirkļi kā Tev un es pateicos, ka tie ir tikai mirkļi, un novērojums no dzīves, ka jo optimistiskāk sāc domāt, jo vairāk labu lietu notiek, kad es ticu un daru, tad viss kaut kā imēdz iegrozīties superīgāk, nekā uznāk pagrimuma un sevis žēlošanas mirkļi.
Man sanācis apskaust meiteni, kura manā vecumā tiešām sasniegusi daudz, bet tad sapratu, ka viņa ir tiešām gudrāka, aopsviedīgāka un darbā sēž arī naktīs lai paspētu visu nodot laikā, man viņu palika žēl un kauns par sevi...
Slāņi pastāv, bet pie mums tas vēl ir PSRS krutuma pēcgarša, Rietumos cilvēki daudz cienīgāk izturās pret dažāda ranga cilvēkiem. Šeit sabiedrības, valstij vēl ļoti daudz kompleksu un man prieks, ka šeit vairāk fooršu meiteņu, kuras tic nākotnei, var jau būt, ka tas ir jaunības maksimālisms, bet ja arī viņām paveiksies vienā lietā no 10, viņām paveiksies. Nekrīt tikai tas, kas rāpo, tas staigā un jo īpaši lido, krit.
Es patiesībā saprotu autori, jo tādi mirkļi - gribu kažoku par miljonu un dzīve ir netaisna dažreiz uznāk, diemžēl, bet pēc sevis zinu, ka var mēģināt visu verst par labu.
Dzīve ir netaisna, bet ne slāņu ziņā - slāņi LV ir mazākā bēda, cik daudz ir samocītu dzīvnieku, izvārotu bērnu un iekrāptu večukiņu.. Un to dara cilvŗki, kuriem galvās ir sviests, izmisums un viltus vērtības, jo kad nevari panākt to, ko gribi un netici sev, lai pašpārliecinātos, sāc darīt pāri vēl vājākam posmam, diemžēl, rajona urlas arī netic, ka kaut kur izsitīsies, tāpēc skrapē mašīnas un sit garamgājējus...
Tas nav par tevi, bet pārdomas, ka ļaunums, rodas tajaa skaitā no pesimisma un bezdarbības :)