čau, meitenes.
es nekad nebūtu domājusi, ka lūgšu kādam palīdzību, bet tā jau liktenis mēdz ar mums spēlēties.
esmu galīgi izmisusi.
Esmu attiecībās tikai 6us mēnešus, bet sajūta kā neskaitāmus gadus. Ar puisi sākās viss ļoti ātri, pēc 2iem mēnešiem jau sākām kopdzīvi, taču tagad viss paliek tāds traki jokains. Laiku mēs daudz nepavadām kopā, viņam ir daudz savu darīšanu, man savējo, tomeŗ cenšos atrast vakaros spēku, lai pabūtu kopā, taču viņš saka, ka viņam ir par daudz manis, bet ir dienas, kad reāli satiekamies 15 min un tās pašas ir gultā, pie TV, kamēr atrubamies. Bet ko es varu darīt, ja man gribās uzmanību? Vakaros guļu un pinkšķu kā tāds mazs bērns, esmu runājusi, teikusi, ka vajag kompromisu - viņam nevajag uzmanību, man vajag. Agrāk attiecībās vienmēr biju tā stiprā, turējos, zināju, ka varu jebkurā brīdī aiziet un nebūs tik sāpīgi. Taču tagad nebūšu mājās vairākas dienas, lai viņam ir laiks apdomāties un saprotu, ka man ir neprātīgi bail no tā, ka viņš saprot, ka bez manis tiešām ir labāk. Pašai liekas nožēlojami, jo vienmēr esmu domājusi un bijusi neatkarīga un vienīgais cilvēks uz ko paļauties esi tu pats, bet tā kā neiet arī visādās citādās jomās, zinu, ka šito posmu ar šķiršanos neizturēšu. Laikam gan vienkārši gribēju izkratīt sirdi, bet varbūt kādai ir kāds padoms, kā kaut ko uzlabot.
Lai jums visām ir foršas attiecības (l)
50
