attālums jeb kā saprast, ka jāpaciešas

1053

Reģ: 19.06.2011

labvakar!

kārtējo vakaru pavadu, runājot ar savu draugu pa telefonu un čīkstot, cik ļoti gribu būt ar viņu kopā. ikdienā nevis ar mēnesi vai pusotru starpā. dzīvojam dažādās valstīs, mācāmies katrs savā, respektīvi. un tas attālums... ak, tas ir tik neizskaidrojami grūti. sāp dzirdēt viņa balsi, jo tas ir vienīgais, kas man ir.

it kā jau, ja tik ļoti mīli un nevari bez viņa, tad ir jāatrod veids, kā būt kopā. bet es studēju te. viņš tur. to nevar tā mainīt. ja arī var, tad es nezinu kā.

nākamo gadu katrs pavadīsim praksēs un tiek plānots izvēlēties pēc iespējas tuvākas valstis. vismaz viena lidojuma attālumā.

sirds plīst pušu, kad dzirdu, cik viņš ir noskumis un pašai arī ellē grūti. :-|

zinu, ka nav sava dzīve jāpakārto vīrietim un zinu arī to, ka šeit, bez viņa, jūtos ļoti nelaimīga.

loģiskais jautājums - ko darīt?!..

24.10.2011 04:30 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

:-/

24.10.2011 04:30 |

cloo

5941

Reģ: 30.10.2009

Cik jums vēl ilgi tā, tik tālu vienam no otra? (t)
Godīgi sakot, skumji, ka reti varat tikties, bet.. tas vai nu attiecības nostiprina, vai izjauc, līdz ar to, varēsiet pēc tam, kad atkal būsiet bieži kopā, būt pārliecināti par otru. Vismaz daļēji, domāju, ka būsiet ''citā līmenī''.
Diezgan bezjēdzīgi būtu sacīt, lai pacieties, jo zinu, cik tas ir drausmīgi grūti, kad gribas un vajag to otru blakus, bet nav. :(
Nezinu, ko ieteikt, jo mācības jau ne viens, ne otrs negribēsiet pamest, tas būtu muļķīgi.. (t) Vienīgais- vēl ir variants, ka viens paņem akreditēto gadu, bet nākamajā gadā otrs. Tas gan neko daudz nemainīs, bet būsiet vismaz kādu laiku atkal ilgāk kopā. Eh, es nezinu, ko tev ieteikt, piedod. (t)

24.10.2011 04:36 |

cloo

5941

Reģ: 30.10.2009

Gribēju rakstīt ''akadēmisko'' :D

24.10.2011 04:38 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

cloo, paldies par komentāru. arī tas, ka jūti līdzi kaut ko dod. vismaz saprotu, ka nav tā, ka par sīkumu pārdzīvoju, jo nu.. nav sīkums. :-(

cik ilgi? nav tā, ka ir kāds konkrēts laiks, kad zinām droši, ka būsim kopā. vasarā - noteikti. bet, vai uz tikai uz vasaru - ceru, ka nē. tas arī ir ļoti, ļoti kaitinoši, jo tā neziņa, cik tad ilgi vēl, ir briesmīgi mokoša.

nē, viņš mācības noteikti nepametīs, jo ļoti daudz tajā ieguldīts un es zinu, ka nevaru no viņa to prasīt. jo nu.. ko tad? viņam tas noteikti ir svarīgāk kā man. (t)

24.10.2011 04:40 |

cloo

5941

Reģ: 30.10.2009

Tad atliek atbalstīt viņu un pašai censties mācībās, lai vismaz pēc tam jūtat, ka bija iemesls tam, ka tik bieži nebijāt kopā, lai ir apgūts kaut kas jauns un noderīgs.
Ko tu domā par akadēmisko gadu? Tā jau nav studiju pamešana, bet ''brīvais gads'', varētu padzīvot pie viņa to laiku, bet vēlāk gan varētu būt sāpīgāk šķirties, nekā tagad izturēt to atlikušo laiku, bet, ja nevar izturēt, tad vismaz pa to kopā būšanas laiku sakrāsiet spēkus.. (t)

24.10.2011 04:51 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

cloo, esmu pirmajā kursā, man ņemt akadēmisko nav lielas jēgas.. sanāk, ka tikai tam otrajam semestrim, jo tagad jau maz palicis (bet tāpat domāju, ka novembra sākumā varēsim satikties, jo es te jūku prātā).
tad decembri viņš pavadīs pie manis un tad abiem sesiju laiks... pēc tam kaut kā jāiztur līdz lieldienām (gan jau ar ciemošanos vienam pie otra tik un tā) un tad jau būs vasara. itkā, kad to tā izklāstu, šķiet, ka nekas traks tomēr... ir taču sievietes, kas gaida no jūras, no armijas... un sagaida. bet kā lai pierod pie tā, ka jāaizmieg vienai, ka jāmostās vienai, ka nav kam gatavot un nav pie kā steigties mājās? :-|

24.10.2011 04:57 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

ko mēs darīsim pēc tam.. to gan es nezinu :-D un es apzinos, ka es nevaru viņam katru reizi par to čīkstēt, bet man viņu dzirdēt grūti. :-(

24.10.2011 04:58 |

anchuxx

1531

Reģ: 29.01.2009

Zinu kā tas ir. Mani no mana vīrieša arī šķir attālums. Un jo tuvāk nāk satikšanās, jo es neciešamāka kļūstu :-D čīkstu un tā.
Man, diemžēl ieteikumu nav. varbūt vienīgi jāuztver kā pārbaudījums jūtām un attiecībām vispār. Es vismaz to tā cenšos uztvert (l)

24.10.2011 05:00 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

man tas vairāk ir pārbaudījums sev. sevis mocīšana. jo ne par savām, ne par viņa jūtām, ne par mūsu attiecībām kopumā es nešaubos. vienkārši vēlos, lai tās grūtības reiz beigtos un es zinātu, ka viņš būs mājās, kad tur nākšu.
šoreiz, piemēram, pēc ciemošanās pie viņa, verot vaļā dzīvokļa durvis, apraudājos... no tās sajūtas, ka viņš ir tur, bet es te. katru vakaru tā.
protams, vienai manis daļai šķiet, ka es tā tikai sevi žēloju un esmu vāja un nožēlojama sieviete, kura nespēj saņemties (un tā droši vien arī ir), bet no otras puses... ir tik, tik, tik sarežģīti.

pelnrušķīt, izturību jums!

24.10.2011 05:04 |

anchuxx

1531

Reģ: 29.01.2009

Man vēl 3 dieniņas jāpaciešas (l) Un tad uz pāris dienām būsim kopā (l)

Bet pēcāk, kas to, lai zin, kad sanāks tikties. Cerams, ka uz Ziemassvētkiem (t) Man grūtākais ir tas, ka nav zināms, kad būs tā satikšanās. Nav līdz kam skaitīt laiku.

Jums jau ar ne mazāku izturību ;-)

24.10.2011 05:07 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

jā, man sākumā tas bija ļoti grūti. jo, kad zinu datumus, jau sāku skaitīt dienas :-D
tāpat, kad atgriezos mājās, uzreiz gāju airbaltic mājaslapā. :-D

24.10.2011 05:12 |

anchuxx

1531

Reģ: 29.01.2009

Es nedēļu pēc viņa aizlidošanas domāju, kad varētu lidot es :-P
Un es tā aizdomājos, a ja nu mums negribēsies šķirties, kad es lidošu atpakaļ. Ko tad?!
Mums tagad ir pats sākums, kad būtu jāskraida uz randiņiem, jāskūpstās zem kokiem ar dzeltenām lapām un tā :-D Baigi baigi dīvaini...

24.10.2011 05:17 |

itaalija90

1445

Reģ: 11.11.2009

Kā tas viss sākās??? Sen jau? Varbūt tev vajadzēja doties studēt ar viņu vienā valstī,ja jau tikai pirmais kurss. Jo grūti iedomāties tādas attiecības. :-/

24.10.2011 05:18 |

joselyn

3289

Reģ: 29.01.2009

Kāpēc tu iestājies te, ja viņš ir tur (un tev ir tik grūti bez viņa)?

24.10.2011 05:20 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

kad plānojām studēt vienā valstī, vēl bijām tikai draugi... es netiku tajā augstskolā, kurā gribēju, tāpēc paliku lv. viņš gan ārzemēs ir jau ilgāku laiku.

pelnrušķīt, jā, mēs arī raudājām lidostā un tamlīdzīgi! ir jau sava daļa skaistuma tajā, bet šobrīd to nepavisam neredz. (t)

24.10.2011 05:22 |

joselyn

3289

Reģ: 29.01.2009

Nu tad..viss atkarīgs, cik ļoti tu nevari bez viņa..un vai esi gatava upurēt savas studijas.
Ja es būtu tavā situācijā un saprastu, ka nevaru bez viņa, tad:
1.brauktu pie viņa, strādātu un nākošajā gadā stātos studēt tur.
2.ja kopā vēl negribētu dzīvot, tad meklētu ģimeni un brauktu au-pair uz turieni, kur viņš ir.

24.10.2011 05:26 |

saadi

1053

Reģ: 19.06.2011

jā, būtu jauki, ja es tur varētu strādāt.. tad laikam ilgi nedomātu, ko darīt. bet viņš dzīvo nelielā pilsētā, kur darbu vietējiem grūti atrast (t)

24.10.2011 05:36 |

LEP

759

Reģ: 29.01.2009

mja
manas attiecibas triju gadu garuma bija sadas,lidz beidzot ES sanemos un izlemu, ka braucu pie vinja..
so, kravaju cemodanu un jau esmu cela juutiis...
lidojums next modnay!
jo uzskatu ka tas ir loti liels parbaudijums attiecibam-sis attalums

24.10.2011 11:23 |

la_femme_fatale

181

Reģ: 17.09.2011

Labrīt! Palasīju gan tēmu, gan komentārus. Uznāca mazliet sajūta, ka no vienas puses pašai gribētos tādas attiecības. Uz kādu laiku. Man ir tā, ka mēs diendienā esam kopā. Kaut arī sāpīgi un grūti, sava romantiskā puse arī tam ir - cik skaista gan tad ir katra tikšanās! (l)

24.10.2011 12:06 |

nocciole

Reģ: 27.07.2011

man arī tieši tāda pati problēma. vienīgi manējais ik pa laikam kaut kur pazūd, šoreiz uz nedēļu... un vakar, kad to vairs nevarēju izturēt un viņam pateicu, viņš atbildēja, "izskatoties, ka viņam savā valstī ejot jautrāk. un ko gan es gribot, lai viņš no tā visa atsakās tikai manis dēļ?"

slikti jau ir, ja attāluma attiecībās gadās kāds strīds, tad ir grūti to atrisināt. tagad sirsniņa tā sāp pēc tā, ko viņš pateica :%27-(

ko jūs šādā situācijā darītu?

24.10.2011 13:10 |