Nepatīk zīdaiņi,bet ..

Pievakare Izsakoties Taviem vārdiem, manuprāt, tikai cilvēks ar ļoti lielām garīgām problēmām var pret dabisku procesu attiekties tā, it kā tas būtu kaut kas nenormāls. Es tūlīt sākšu stāstīt, ka man vot šausmīgi nepatīk, ka ziemā ir auksti un vasarā līst lietus, derētu to kaut kā vienreiz izbeigt, ne? Tāpat, kā te dažai vot nepatīk, ka mēs uz šīs pasaules ierodamies kā zīdaiņi. Būtu baigi forši, ja mēs visi jau no sākta gala būtu lieli un gudri! Būtu baigi forši, ja dzīvnieki prastu runāt, tad būtu vieglāk saprast, ko viņi grib u.t.t.

Meitenes, vai kādai vēl ir šī nepatika, ka cilvēki mēdz novecot? Kaut kā baigi neforši. Varbūt kāds zinātnieks var izgudrot zāles pret šo dabas defektu.

Man personīgi tagad joprojām ir tā, ka citu bērni mani absolūti neinteresē. Pie tam pamatīgi kaitina tā brēkšana, kliegšana un raudāšana lielveikalos, bērnu ārdīšanās uz ielas utt.
Kad pašai būs bērns no vīrieša, kuru mīlu, tad viņš arī būs mana prioritāte un neuzskatu, ka tas, ka man nepatīk citu bērni, nozīmē, ka nākotnē būšu slikta māte savam bērnam.

Nav ko sēdēt cosmo 24/7, tad visu no galvas par meitenēm nezināsi!

es šeit nesēžu caurām dienām, bet tāpat no galvas zinu visas bērnu negribētājas, jo tā attieksme tiek izbrēkta katrā diskusijā, kas kaut attāli saistīta ar bērniem. piemēram, par grūtniecēm darba vietā -- tur visas tās pašas sejas

patiesība taču acīs grauž

Es arī mēdzu tā teikt, kad man vairs nebija, ko teikt. Tad laikam bija pirms gadiem 10.

Nav jāucinās un jābūt sajūsmā par svešiem bērniem, bet nu raukt degunu un teikt fuj- nav pieauguša cilvēka cienīgi.

Tieš tā. Nerunāju par visām, bet bieži šo uzskatu pauž 18 gadīgi skuķi, kas zīdaini redzējušas veikalā stāvot rindā vai pie ārsta tuliņ pēc sapotēšanas.

Arī neesmu sajūsmā par bērniem, bet nenoliedzu, ka varbūt kādreiz gribēšu savējos. Tas ir tikai normāli, bet neuzskatu, ka tagad visur jāstāsta, kāds naids tevī sēž. Manuprāt, ja kaut kas nepatīk, par to cenšas nerunāt, jo TIEŠĀM vienalga. citādi šķiet, ka gribi pārliecināt pati sevi, ka esi normāla (esi jau arī, tikai priekš kam te izrādīties)...

Kādam nepatīk bērni,kādam veci cilvēki,bet man tās tukšziedes, kas vecumdienās būs jokainas, bezbērnu vecenes. Un vīriešiem 100 punkti tādas nepatīk. Un nav ko liegties! Vīrieti grib katra pie sānie.
Nezinu,kā ar pārējiem,bet mana domāšana šajā ziņā ir vecmodīga un to ilgi neviens nespēs mainīt.

Lizbete, vai tas, ka daži, tavuprāt, ir ar garīgām problēmām liek tev arī tādai būt? Varu sīkāk paskaidrot - tas ir domāts tā, ka, ja kāds saka, ka bērni ir fuj, tad tev uzreiz ir jāvēl viņam ļaunu?

Personīgi par sevi varu atbildēt:

Izsakoties Taviem vārdiem, manuprāt, tikai cilvēks ar ļoti lielām garīgām problēmām var pret dabisku procesu attiekties tā, it kā tas būtu kaut kas nenormāls

Man nejau dabisks process liekas nepatīkams, bet sveši bērni. Nesaprotu, kas tur ir pretdabiski.

Meitenes, vai kādai vēl ir šī nepatika, ka cilvēki mēdz novecot? Kaut kā baigi neforši. Varbūt kāds zinātnieks var izgudrot zāles pret šo dabas defektu.

Baidos iedomāties, ko tu man tagad novēlēsi, bet jā - man nepatīk doma par to, ka es novecošu un godīgi sakot nevēlos nodzīvot līdz savām vecumdienām.

man tiesi patik,kamer ir mazi,mana 2 gadiigaa liekas dazreiz saprot vairaak nekaa mans puisis,piemeram vienreiz biju slima,mana pecina man pienesa ciibas,uzsedza siltu sedzinu,iedeva buchu,kamer maneejais pat nebija pat pamanijis ka esmu slima,un man vajag paliidziibu.Patiik tie neviltotie smiekli un miilestiiba ko speej sniegt sie mazie cilveecini. :)

Lizbete, vai tas, ka daži, tavuprāt, ir ar garīgām problēmām liek tev arī tādai būt? Varu sīkāk paskaidrot - tas ir domāts tā, ka, ja kāds saka, ka bērni ir fuj, tad tev uzreiz ir jāvēl viņam ļaunu?

Jā. Jo jebkurš, kas novēl ļaunu bērnam, vēršas arī pret mani. Es to uztveru kā personisku apvainojumu. Es nespēju nostāvēt malā un noklausīties, kad kāds runā tādas aplamības. Un pēc principa - dots pret dotu - lūdzu, Tu pateici, ko tu domā par bērniem, un, lūk, te ir tas, ko es domāju par Tevi.

Lizbete, izklausās, ka esi izkāpusi no seniem laikiem. Vai asinsatriebības principu arī joprojām piekopj?

Pievakare, Tavai zināšanai - man pašai bērnu nav, un nekas neliecina par to, ka tas tuvāko gadu laikā varētu mainīties. Asinsatriebības princips tātad te nedarbojas. :)

Es nerunāju par to, vai tev ir vai nav bērnu un kā šie apvainojumi attiecas uz tavu personīgo dzīvi. Runāju par to, ka šī ļauna vēlēšana ir, manuprāt, kaut kas tikpat nepieņemams, cik mūsdienās asinsatriebība. Neviens neteica šajā diskusijā "kaut visām grūtniecēm būtu spontānais aborts" vai tamlīdzīgi, savukārt tu novēlēji neauglību visām tām meitenēm, kam nepatīk bērni (pat ja sveši vai pat ja meitene tikai uz doto mirkli tā uzskata). Es to noteikti neņēmu personīgi, vienkārši iesaku apdomāt, ar kādiem vēlējumiem tu bārsties apkārt.

Nelasīju visu diskusiju..blā,blā,blā(šoreiz neesmu pacietīga un vēls arī ir). Bet zinu,ka man arī riebās mazi bērni. Eh,kad ir pašai savs,tad savs ir pats mīļākais,smukākais,jaukākais utt. Vnk tā ir daļiņa no sevis,tā vienalga būs visvisviss!!!

Visas tik kategoriskas! Es piemēram arī tgd negribu bērnus, bet nenoliedzu, ka tas ar laiku mainīsies, bet varbūt arī nē! Pret bērniem gan esmu veinaldzīga, kaut gan dažreiz, kad veikalā paskriens mazais garām un smaida es pasmaidu pretī, dažreiz pamāju atā-atā vai tml kaut ko.


Manuprāt tik kategoriska attieksme, ka riebjas berni un tml ir sievietēm, kuras zemapziņā ļoti grib bēbjus, bet kada iemesla pēc pašlaik nevar pie tiem tikt (nav vīrieša, nav naudas, nav laika, veselības problēmas). Un šādā veida negācijas ir ka aizsargreakcija!

Man šķiet tīri normāli, ka sveši bērni nepatīk, it īpaši visādās lielveikalu un citu sabiedrisko vietu situācijās.. Ja uzvedas labi, tad vēl tā, bet ja niķojas, pārbauda vecāku pacietību vai vēl ko... tad ar prieku un sajūsmu noteikti to neuztveru. Tas līdzīgi kā redzēt citu cilvēku strīdus - patīkami nav.

Man gan šķiet, ka ja tos svešos, kaprīzos bērnus ar varu nebāž rokās un neliek auklēt, tad nekādam negatīvām emocijām nevajadzetu rasties. Tā paskatoties no malas normala, adekvāta reakcija ir vienaldžīgi paiet garām, bet teikt ka vot man riebjas, nepatīk, iu, fuj... Tas tā nepatiesi skan!


Man nepatīk AUKLĒT brāļa bernus, bet paši tie bērni ir OK!

Manuprāt, katrs var domāt, ko un kā grib - riebjas, mīl, kaitina, patīk... vienalga, kamēr to neizrāda un ar savām domām neuzbāžas.

Nu es vairāk biju domājusi, ka arasti jau nepatīk kaut kada rīcība, piemēram niķošanās, vai ar bērniem saistītas lietas - pieskatīšana, auklēšana. Ne jau bērni kā dzīvās radības vsp :D Bet nu es laikam vairāk par pavisam bēbjiem, jo kad bēnri izaug un parādās raksturs, kas dažreiz ir izcili riebīgs, tad jau rodas nepatika pret konkrētu indivīdu.

Man ir tāpat, riebjas mazi bērni un viss!
It īpaši nepatīk tās mātes, kuras savus puņķainos sīkos mūžīgi bāž virsū citiem!