Sirds pilna, gribas pačīkstēt, tik nezinu kā lai atrod īstos vārdus, lai aprakstītu savu problēmu. Es sevi neuzskatu par skaistu un veiksmīgu, šķiet, ka veiksme no manis sen jau ir atkāpusies. Man ir tikai 19 gadi, bet savu dzīvi var teikt, ka esmu norakstījusi, vnk nesaskatu jēgu tam visam. Plāni bija lieli, pabeigt skolu, iet tālāk mācīties, pabraukāt pa dažādām valstīm. Bet mans izskats un vēl dažādas problēmas dzen mani depresijā, negribas ne mācīties, ne iemīlēties, ne kautkur vairs ceļot, neko. Es skatos uz sevi spogulī un nesaskatu tur neko skaistu, pilnīgi neko, viss šķiet tik riebīgs, ka domāju kā vispār tie daži draugi var draudzēties ar tādu cilvēku?! Vnk nesaprotu to. Pašai liekas, ka uz pasaules nav nesmuku cilvēku, pat kroplītis man liksies savā ziņā simpātisks un piesaistošs, bet es sev nē! Nepatīk ne sejas forma, ne rokas, ne kājas, ne vēders, ne dibens, nekas.. Viss man sevī vnk tracina. Tracina arī raksturs, tas ir vnk briesmīgs. Kautkas labs sen jau no manis ir aizgājis, palikušas tikai neveiksmes un nelaimes. Izklausās, ka taisīšu pašnāvību pēc rakstītā, bet nē, nē. :D
Uzklausīšu jebkuru kritiku, padomus, pieredzi, galvenais neatstājiet mani vienu šobrīd.
4197
