Lasu komentārus un izlasot Jūrmalnieka rakstīto tad nu beidzot piereģistrējos, lai arī varētu izteikt savu viedokli.
Es arī negribu bērnus. Negribu un viss. Un vairs neesmu padsmitnieču vecumā, kad varētu attaisnoties ar to, ka "vēl jauna! Ies gadi un gribēs!"
Es neko nesaku par pamperiem utt., ko minēja citas, pret to vēl nebūtu iebildumu. Arī pret negulētām naktīm nē.
Bet, pirmkārt, pats svarīgākais aspekts ir tas, ka man nav tie instinkti, kas teiktu, ka vajag bērnu. Es nekad neesmu ar bērniem sapratusi tā paša vienkāršā iemesla dēļ, ka man viņi nepatīk un viņi to jūt, ka neesmu no tām tantēm, kas ap viņiem čubināsies, atdarinās mīlīgas balstiņas un apbrīnos viņu jaunās rotaļlietas.
Otrkārt, visu dzīvi esmu tiekusies uz saviem mērķiem un neesmu gatava pamest iesākto, lai veidotu ģimeni. Esmu no tām karjeristēm, kuras darbu, karjeru un, bez šaubām, brīvo laiku uzstāda augstāk par bērnu audzināšanu. Nespēju iedomāties sevi mācam bērnam alfabētu vai vedot viņu pie rokas uz skolu. Nu nav tas priekš manis, nav.
Līdz šim neesmu iesaistījusies nopietnās attiecības, jo arī attiecības man nav pirmajā vietā. Taču, kad kādu vīrieti sastapšu, par savu lēmumu, ka nevēlos bērnus, paziņošu uzreiz. Un tie, kuri teiks "Tad paliks viena pati!" varu atbildēt ar smaidu uz lūpām - mani nebaida vientulība, man tā pat ļoti patīk. Un man pavisam noteikti nav iebildumi savu dzīvi pavadīt strādājot, pa reizei atpūšoties, dzīvojot vienai kopā ar trīs vai vairāk kaķiem. Jo tā ir mana dzīve un MANA izvēle, kuru neietekmēs neviens, kur nu vēl tādi muļķīgi apgalvojumi kā "sievietes sūtība ir dzemdēt!" Smieklīgi.
Paldies par iespēju izteikties un ceru, ka vismaz kāds cilvēks mani sapratīs. Jauku visiem šo nakts stundu! :)
131
